Līdzskaņa definīcija

Līdzskaņš ir mutvārdu valodas skaņa, kas rodas, aizverot vai sašaurinot balss traktu, tuvinot savienotos orgānus locītavai vai saskaroties ar to, izraisot dzirdamu turbulenci. Citiem vārdiem sakot, līdzskaņš ir alfabēta burtveidols.

Vārds līdzskaņš latīņu valodā nozīmē "skanēt kopā", un tas ir saistīts ar domu, ka līdzskaņiem pašiem nav skaņas, bet tiem vienmēr jāpievieno viens vai vairāki patskaņi - cita veida burti -, lai ir nozīme. Spāņu valodā tas notiek precīzāk, jo citās valodās ir vārdi, kuriem trūkst patskaņu.

Spāņu valodas līdzskaņi ir: B, C, D, F, G, H, J, K, L, M, N, Ñ, P, Q, R, S, T, V, W, X, Y un Z .

Katru līdzskaņu raksturo atšķirīgas iezīmes, kas to definē kā tādu, un kas raksturīgas ikvienai pasaules valodai. Tie ir: artikulācijas režīms (kritērijs ir atkarīgs no tā, kā tiek traucēta gaisa plūsma), artikulācijas punkts (atkarībā no vietas mutes dobumā, kur notiek gaisa aizsprostojums), fonācijas režīms ( kā balss auklas vibrē), VOT (vai "balss sākuma laiks", tas ir, fonācijas aizkavēšanās laiks), gaisa strāvas mehānisms, garums un artikulācijas spēks.

Līdzskaņu izrunā ir dažādi artikulācijas veidi, kas var būt: labiālais (bilabiālais, lūpu velarais, lūpu alveolārais vai labiodentālais), koronālais (linguolabial, interdentāls, zobu, alveolārs, apikāls, laminārs, postalveolar, alveolus- palatal, retroflex), muguras (palatal, lūpu un palatāls, velar, uvular, uvular-epiglotal), radikālais (rīkles, epiglottic-faringāls, epiglotal) un glottal.

Līdzskaņu apvienojums ar patskaņiem spāņu valodā nozīmē katru vārdu no vienkāršākā līdz vissarežģītākajam, tātad teikumu uzbūvi.

Saistītie Raksti