Teksts ir zīmju sastāvs, kas kodēts caur rakstīšanas sistēmu, piemēram, alfabēts, kas virzās no A līdz Z un ko visi cilvēki lielākoties zina un regulāri izmanto, lai sazinātos viens ar otru, un viņiem ir jābūt nozīmes vienība, lai to vispirms varētu atšifrēt un pēc tam saprast lasītājam. Tāpēc tiek atzīta kodēšanas procesa nozīme tekstā.

Tikmēr literāru darbu un īsziņu var saukt arī par tekstu ; Tas nozīmē, ka teksts ir jebkurš zīmju savienojums, kas sakrīt ar to, ko mēs iepriekš parādījām, neatkarīgi no tā lieluma vai pagarinājuma. Tāpat arī pašreizējā digitālo plašsaziņas līdzekļu izplatīšanas kontekstā teksta koncepcija ir vērsta arī uz konkrētu dokumentu veidu, kurā ir iespējams izplatīt rakstisku saturu, ar iespēju to paplašināt uz attēliem, tabulām, grafikiem, algoritmiem. un daudzas papildinājumu sērijas, kas pārsniedz tikai parasto valodu. Tāpat teksta definīcija attiecas uz gandrīz neoficiālu saziņu, kas rodas no tērzēšanas sistēmām un, galvenokārt, no sociālajiem tīkliem, kuriem iepriekš ir bijusi kodifikācija, lai samazinātu rakstzīmes.

Turklāt teksta jēdziens ir cieši saistīts ar citu, ar diskursa jēdzienu, jo tas ir emitenta radīts teksts noteiktā kontekstā ar īpašu komunikatīvu nodomu, pēdējais arī ir teksta par excellence funkcija. Nekad nevar būt runa bez teksta, kas galu galā ir tas, kas motivē runu: kam ir ko teikt. Mūsdienās daudzi valodnieki apgalvo, ka spēcīga audiovizuālo rīku integrācija ir būtisks iemesls, lai mūsdienās izveidotu dalījumu starp runu un tekstu, apgalvojot, ka ir iespējams nodrošināt patiesu runu, pilnībā vadot vizuālās izplatīšanas rīkus. Tomēr ne visi eksperti tam piekrīt, jo uzskata multimediju elementu izmantošanu par patiesu neatkarīgu valodu, kas atvasināta no tradicionālās valodas un kurai ir pelnījusi neatkarīgu pieeju no semioloģijas.

Vēl viena svarīga iezīme, lai vēl vairāk saprastu un padziļinātu teksta darbības jomu, ir tā, ka tas var būt viendabīgs, piemēram, runa vai romāns, vai tajā var būt iesaistīti vairāki uztvērēji; Tas var būt gadījums, kad saruna notiek starp diviem vai vairākiem cilvēkiem, izmantojot tērzēšanu, vai tā, kas vairākiem cilvēkiem ir fiziski un aci pret aci bārā. Vēlams runāt par dialogu, nevis par tekstu izteicienu apmaiņu starp diviem cilvēkiem, un par sarunvalodu, ja runa ir par lielāku skaitu. No otras puses, telekonferences šobrīd ir milzīgs instrumentu izplatīšanas līdzeklis, ņemot vērā, ka starp sūtītāju (-iem) un daudzajiem uztvērējiem tiek panākta ievērojama mijiedarbība, kas dažreiz atrodas lielā attālumā no runātāja.

Tekstam, kas lepojas ar tādu un labi izstrādātu, jāatbilst noteiktiem nosacījumiem, ko sauc par tekstuālitātes nosacījumiem: kohēzija, saskaņotība, nozīme, progresivitāte, nodoms un noslēgums . Ja teksts neievēro nevienu no šiem, tad, protams, radīsies zināmas neērtības izpratnē par to, ko vēlaties atklāt. Par šo analīzi diskutē sociologi, jo tā visbeidzot ir saistīta ar kodifikācijas kļūdu, kurai būtu jānovērtē emitenta reālais visuresamība.

Tā kā pastāvošā teksta dažādība ir liela, nav citas iespējas, kā tos klasificēt pēc funkcijas vai iekšējās struktūras. Tātad mēs varam atrast tekstus, kuros dominē stāstījuma, argumentējošās, komutācijas un aprakstošās īpašības. Mākslas darbi (stāstījums) savukārt ir sadalīti prozā, dzejā, episkā žanrā un dramaturģijā. No otras puses, zinātniski teksti ir īpašs variants ar noteiktiem izstarotājiem un kontekstualizētiem uztvērējiem, kas spēj atkodēt šo saturu konkrētajā valodā.