Ķecerības definīcija
Konkrētajā reliģijas gadījumā indivīds tiks saukts par ķeceru, kurš, neskatoties uz piederību noteiktai reliģijai praktiskā veidā, to kaut kādā aspektā apšauba, vai nu izsakot kritiku, vai apšaubot tā ierosināto priekšrakstu.
Ja persona ir daļa no sociālas grupas vai apliecina noteiktu reliģisko pārliecību, tai kā šīs piederības pamatnosacījumam būs jāapņemas ievērot visas tās idejas, dogmas vai uzskatus, kas viņiem pieder. Ja tas nenotiek, tas ir, cilvēks domā pretēji dažiem postulātiem, tad šī situācija viņu norāda kā ķeceru.
Mūsdienās tā, par laimi, ir lielā mērā izslēgta, tomēr agrāk ļoti bieži nežēlīgi vajāja tos, kuri reliģiskās, sociālās vai politiskās lietās pauda atšķirīgu ideju. Turklāt šīs vajāšanas, kas tika veiktas, bija vardarbīgas un varēja pat beigties ar viņu vai to personu slepkavībām, kuras demonstrēja pret ierosināto kārtību. Vieglākajos gadījumos persona tika izraidīta, bet visefektīvākajos gadījumos daudzos gadījumos viņi tika spīdzināti līdz nāvei.
Kristīgajā reliģijā, citējot vienu piemēru, noteikti bija ierasts vajāt un nogalināt tos, kuri uzdrošinājās izteikties pret katoļu baznīcas rīcībā esošajām dogmām.
Viens no bēdīgi slavenākajiem gadījumiem, kas katoļu baznīcas vēsturē tiek uzskatīts par ķecerību, bija protestantisms, kad 16. gadsimtā kristīgās grupas atdalījās no katoļu baznīcas pēc atklātas kritikas par daudzām tās dogmām.
Arī šim vārdam mēs diezgan sarunvalodu lietojam tajos gadījumos, kad mēs vēlamies izteikt, ka cilvēks uzvedas absolūti nesavaldīgi un drosmīgi. Šis bērns ir ķeceris un šādā veidā nevar apvainot savus vecākus .
