Cilvēks ir milzīga diženuma būtne, kā to parāda personīgais kodols. Viena no raksturīgajām cilvēka piezīmēm ir tuvība. Tas ir, katra cilvēka pārdomu spēja par to, kas ir pareizs attiecībā uz rīcību. Morālā sirdsapziņa parāda cilvēka ētisko taisnīgumu, kurš ar racionālā sprieduma palīdzību spēj atšķirt šo labo rīcību no tā, kas nav.

Tāpat kā ir darbības, kas var būt līdzeklis mērķa sasniegšanai, gluži pretēji, labuma realizēšana ir pašmērķis, jo labu darbību veikšana sniedz labklājību tiem, kuri jūtas mierīgi un apmierināti ar savu uzvedības veidu. No sociālā viedokļa morālā sirdsapziņa parāda cieņas nozīmi pret otru cilvēku.

Labā realizācija

Šo morālo sirdsapziņu nosaka arī darbības noteikumi, vispārējie un universālie likumi, kas palīdz indivīdam internalizēt morālā pienākuma jēdzienu. Viens no galvenajiem morālās sirdsapziņas kritērijiem ir attaisnošana. Cilvēkam ir spēja pārdomāt savu rīcību, lai novērtētu iespējamās kļūdas.

Sabiedrībai ir arī ļoti liela loma sociālās ētikas veidošanā, jo izglītība ir viens no vissvarīgākajiem līdzekļiem cilvēku apmācībā. Zināšanas ir brīvības un arī morālo pārdomu horizonts. Cilvēkam ir brīvības dāvana.

Tas ir, tai ir spēja veikt labu darbību, bet arī tā var veikt sliktu praksi. Svarīgi ir tas, ka no ētikas viedokļa cilvēks ir tikumīgs, lai rīkotos, uzņemoties atbildību par savas darbības sekām un var labot nodarītos zaudējumus noteiktas kļūmes gadījumā.

Ģimenes piemēra nozīme

Vecāki ir morāls etalons bērniem, jo ​​ar savu rīcību viņi virza dzīves ceļu ar pozitīvu piemēru. Vecāki izglīto savus bērnus izpratnē par labo, ievērojot skaidrus un konkrētus noteikumus mājās. Vecāki un skolotāji strādā kā komanda, lai sasniegtu noteiktus mērķus, jo šī izpratne par labo tiek apgūta pirmajos dzīves gados.