Nesodāmības definīcija

Soda neesamība par likumā noteiktu pārkāpumu

Tikmēr pēc paša likuma pieprasījuma nesodāmība tiks saukta par valsti, kurā notiek noziedzīga darbība, kas nav pienācīgi sodīta ar sodu, ko to paredz attiecīgais likums .

Šāda rīcība, kas ir pretrunā likumam un par ko nav piemērotas sankcijas, var būt no tādiem satiksmes noteikumu pārkāpumiem kā pārbraukšana pie sarkanās gaismas vai ātruma ierobežojuma pārsniegšana uz automaģistrāles, kas galu galā var mazināt cilvēku drošību, ja tas neizdodas, tas ir noziegums, kas aizskar kāda cilvēka fizisko integritāti, piemēram, slepkavība vai izvarošana.

Policija un tiesas līdzdalība veicina nesodāmību

Atkārtojas situācija, ka persona, kas izdara noziegumu vai nelikumīgi izkļūst no atbilstošās tiesvedības, un katrā gadījumā tas tiek izrunāts kā nesodīts fakts, nesodīta persona.

Visbiežākie nesodāmības cēloņi ir policijas līdzdalība vai arī to institūciju līdzdalība, kuras ir atbildīgas par attiecīgā taisnīguma izpildi.

Kad policisti tieši neizvairās no noziedzīga nodarījuma vai kad viņi to nemeklē, vai kad taisnīgums nenodarbojas ar atbilstošajām darbībām, lai rūpīgi izmeklētu noziedzīgu darbību, viņi tieši veicina nesodāmības stāvokļa radīšanu ap kādu personu vai notikumu. .

Šī attiecīgo iestāžu bezdarbība izrādās ļoti kaitīga sabiedrībai, jo noziedznieki tiek atstāti brīvi un bez attiecīgajiem sodiem.

Mums ir arī jārunā par nesodāmību, kad taisnīgums darbojas novēloti, nevis tūlīt, kad tiek veikts noziegums.

Tas ne tikai ļauj pārkāpējam izbēgt, bet arī izrakstīt nodarījumu.

No otras puses, mēs nevaram ignorēt, ka daudzas reizes paši upuri ir tie, kas, neziņojot par saviem upuriem, veicina viņu nesodāmību.

Atkārtota nesodāmība ir iesakņojusies sabiedrībā un rada milzīgu kaitējumu sabiedrības progresam

Cilvēku vēsturi nomoka kari, slaktiņi, genocīdi un slepkavības, kas parasti notiek aizsegā, aizsargājot pamatotus cēloņus, piemēram, kara gadījumā, un pēc tam, kad karš beidzās, Lielākajā daļā noziegumu, kas izdarīti, ja apstākļi tiek uzskatīti par normāliem un atbilstošiem, sods neatrodas nesodāmības stāvoklī.

Nesodāmība ir tāds sociālā auduma aizsardzības trūkums, ka diemžēl tas veicinās tā iesakņošanos tajā un tad to būs ļoti grūti izskaust, jo visi kaut kā vai citādi sāks rīkoties, neievērojot likumu, izplatot un izplatot nesodāmību., jo likuma neievērošana kļuva likumsakarīga un ka neviens nesoda.

Šīs nesodāmības stāvokļa klātbūtne ikvienā tautā, kas bez šaubām vēlas virzīties uz priekšu un augt, ir klupšanas akmens iepriekšminētajai attīstībai .

Mēs varēsim runāt par nesodāmību, ja subjekts izdara noziegumu, un pat ja ir pietiekami pierādījumi, lai viņu par to notiesātu, tas neizrādās ne tiesāts, ne sodīts.

Mums jāpiemin, ka bieži vien, kad taisnīgums nedarbojas tā, kā vajadzētu, upuri, noguruši un ļoti sāpināti no šī soda trūkuma, rīkojas per se un galu galā nonāk taisnīgumā savās rokās, tas ir, viņi izmanto vardarbību, lai sodītu noziedzniekus .

Protams, šī panorāma ir drūma un briesmīga jebkurai sabiedrībai, kas tiecas uz attīstību, mieru un savu institūciju stiprināšanu.

Nesodāmības likumi Argentīnā

No otras puses, Argentīnā nesodāmības likumi ir zināmi kā likumi par galīgo punktu un pienācīgu pakļaušanos un virkne prezidenta dekrētu, ko deviņdesmitajos gados parakstīja toreizējais prezidents Karloss Menems un ar kuru palīdzību Tika novērsta tiesas spriedumu izpilde un izpilde pret personām, kas atbildīgas par noziegumiem pret cilvēci, kas izdarīti īpaši militārās diktatūras laikā (1976. – 1982.).

Starp citu, mums jāuzsver, ka kādu laiku vēlāk, Néstor Kirchner prezidentūras laikā, tie tika atcelti - apstāklis, kas deva iespēju spriest par šiem noziegumiem.