Literārās jaunrades pasaulē mēs atrodam atšķirīga rakstura tekstus. Starp citiem tekstu veidiem ir stāsti, fabulas, romāni, esejas, leģendas vai dzejoļi.

Poētisko tekstu galvenās iezīmes

Dzejoļa lasīšana piedāvā plašas iespējas. Tādējādi poētiskajam tekstam parasti ir unikāla iezīme: tas izsaka jūtas, kuru mērķis ir aizkustināt lasītāju. Tā grafiskā forma ir parādīta pantos, kuriem pievienotas tukšas vietas. No otras puses, vārdi satur noteiktu muzikalitāti un netiešu ritma izjūtu.

Rindas, kas veido dzejoli, ir zināmas kā vārsmas, un vārsmu var veidot ar teikumu vai ar atsevišķu vārdu. Dažreiz panti tiek sagrupēti, un, kad tas notiek, tiek veidotas stanzas, un atbilstoši stanzu skaitam, kas tās veido, tās tiek klasificētas vienā vai otrā veidā. Šāda veida tekstiem ir noteikts atskaņa, kā arī ritms, kas nozīmē, ka dzejnieks spēlē ar skaņu un vienlaikus ar vārdu nozīmi.

Lai rakstītu kāda veida dzejoli (domājiet par sonētu vai kupletu), dzejnieki izmanto izteiksmīgus resursus, piemēram, personifikāciju, metaforu, līdzību, antitēzi, hiperbolu un daudzus citus.

Saprast, kas ir dzeja?

Dzeju mēs varētu definēt kā dialogu starp dzejnieku un lasītāju, izmantojot estētisku valodas lietojumu. Dzejas fenomenā vārdi tiek lietoti nevis sarunvalodas un ikdienas izpratnē, bet gan dziļākajā dimensijā. Lasot “diena tiek iznīcināta, iemetot sevi jūrā”, mēs esam priekšā pantam, kas mums kaut ko pasaka savādāk nekā parasti (šo teikumu var saprast tikai poētiskā teksta ietvaros, jo ārpus tā tas zaudētu nozīmi).

Dzeja atkāpjas no parastā diskursa, jo tā tiecas radīt vizuālu tēlu, kas parasti ir metafora kaut kam citam. Tādā veidā dzejas valodas lietošana maina kopējās valodas noteikumus.

Dzeja komunicē informāciju trīs dažādos līmeņos:

1) saka kaut ko par tēmu, dzejnieku,

2) izsaka kaut ko par pašu valodu un

3) pārraida unikālu saikni starp dzejnieku un valodu. Paralēli lasītājs izveido intīmu dialogu starp dzejoļa vārdiem un savu individualitāti.

Fotoattēli: Fotolia - Marina / Corradobaratta