Sociālā darba definīcija

Disciplīna, kuras mērķis ir uzlabot apstākļus un attīstību sabiedrībā, kurā tā darbojas

Sociālais darbs ir starpdisciplīna, kas nodarbojas ar sociālo pārmaiņu veicināšanu dotajā kopienā, tādu problēmu risināšanu, kas rodas no cilvēku attiecībām, un cilvēku stiprināšanu ar mērķi palielināt kopienu labklājību .

Tas ir, būtībā, šīs jomas mērķis ir uzlabot materiālo stāvokli, veselību, kultūru un izglītību attiecībā uz iedzīvotājiem, kurā tā rīkojas. Rezultātā darbs, ko šī nozare nerada nekāda veida ekonomiskus ieguvumus, ir tāds, ka to parasti veic valsts vai bezpeļņas organizācijas, kā tas ir populāro NVO gadījumā, kā mēs redzēsim vēlāk pārskatā, kas viņi ir tie, kas praktiski visu šo darbu apvieno savās rokās. Tomēr tas nenozīmē, ka citi sociālie dalībnieki šajā ziņā nevar iejaukties, protams, var, bet parasti to pārvalda iepriekšminētajās rokās.

Mērķis: marginālās nozares un tās, kuru vajadzības nav apmierinātas

Sociālā darba saņēmēji bieži ir sociāli atstumtie un neapmierinātie gandrīz visos līmeņos. Misija ir palīdzēt apmierināt prasības, bet arī censties nodrošināt šīm nozarēm labāku nākotni.

Balstoties un izmantojot teorijas par cilvēku uzvedību, sociālajām sistēmām, cilvēktiesību un sociālā taisnīguma principiem, sociālais darbs iejaucas un virza savu darbu uz ļoti sarežģītajām attiecībām, kas rodas indivīdos un vidē, kurai viņi pieder.

Ka nevienu cilvēku neatbrīvo no attīstības

Pamatā sociālā darba misija ir dot iespēju visiem indivīdiem pilnībā attīstīt savu potenciālu, vienlaikus bagātinot savu dzīvi un novēršot disfunkcijas, kas varētu rasties šajā ceļā .

Tikmēr profesionāļus, kuri profesionāli strādā šajā disciplīnā, sauc par sociālajiem darbiniekiem.

Īpašības:

Starp sociālajiem darbiniekiem ir šādas: palīdzēt indivīdiem attīstīt spējas, kas viņiem palīdzēs risināt radušās sociālās, individuālās un kolektīvās problēmas; veicina tajās pašnoteikšanās, pielāgošanās un attīstības fakultāti; veicināt tādu pakalpojumu un politikas sasniegšanu, kas sakrīt ar esošajiem sociālekonomiskajiem resursiem; ir informācija un sociālie sakari ar šīm sociāli ekonomisko resursu organizācijām; piedāvāt psihoterapijas vai ģimenes terapijas procedūras gadījumos, kad ģimenes konflikti vai traģēdijas satrauc un ierobežo pilsoņus; projektu programmas sadarbībā ar valdībām, lai veicinātu ierobežotāko klašu sociālo attīstību; vadīt ģimenes risināt viņu problēmas, izmantojot dialogu un vienprātību, nevis cīnoties; gadījumu analīze, lai varētu visaptveroši interpretēt cēloņus un rast efektīvus risinājumus; sekojiet tām nozarēm, kurām cita starpā nepieciešama palīdzība uz vietas.

Attiecībā uz kontekstiem, kuros darbojas sociālais darbs, tie izrādās ļoti dažādi, taču uzmanība un uzsvars vienmēr tiks likts uz tām nozarēm, kurām nepieciešama vairāk nekā jebkas īpaša uzmanība, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēkiem, personām ar invaliditāti, cilvēkiem, kuriem Cieš no vardarbības, ieslodzītie, terorisma upuri, imigranti, etniskās minoritātes, narkomāni un visi citi indivīdi, kas ietilpst sociāli atstumto kategorijā.

Trešā sektora nozīmīgums: biedrības, fondi un NVO

Pašlaik sociālais darbs ir ļoti aktīvs tā dēvētajā trešajā sektorā, biedrībās, fondos, NVO, kā arī privātajos uzņēmumos un izglītības kontekstā. Pēdējā gadījumā sociālie darbinieki uzņemas starpnieku lomu konfliktos, kas rodas starp izglītības kopienas locekļiem, veicinot terapiju ieviešanu ar mērķi rast risinājumu problēmai, kas ir ciešanu cēlonis.

Kā var secināt no visa iepriekšminētā, ir ārkārtīgi svarīgi šo disciplīnu attīstīt un popularizēt visās pasaules daļās. Tur, kur ir pazemīgi trūkumcietēji vai minoritāte, kas nespēj atbildēt uz viņu diskriminācijas situāciju, viņiem ir jāaktivizē sociālais darbs.

Saistītie Raksti