Kapitālisms ir nosaukums, ar kuru tiek saukts ekonomiskais režīms, kura pamatā ir kapitāla pārsvars, jo tas ir ražošanas pamatelements un atbildīgs par labklājības radīšanu un kurā valstij ir maza līdzdalība. Kapitālismā galvenais mērķis ir kapitāla ražošana naudas vai bagātības veidā.

Ražošanas līdzekļu īpašnieks ir privāts īpašums. Zema valsts līdzdalība

Kapitālismā ražošanas un izplatīšanas līdzekļi ir privātīpašums, un tiem ir noteikts peļņas mērķis, tikmēr lēmumu par piegādi, pieprasījumu, cenām, sadali un investīcijām nenosaka pie varas esošā valdība, bet gan šo definīciju nosaka pats tirgus.

Peļņa ir tikai no ražošanas līdzekļu īpašniekiem

Savukārt peļņa tiek sadalīta starp ražošanas līdzekļu īpašniekiem, un daļa no tām tiek ieguldīta uzņēmumā un darba algu maksājumos strādniekiem. Protams, strādniekiem nav nekādas iejaukšanās gūtajā peļņā, šis ir viens no lielajiem karogiem, ko komunisms vēsturiski izvirzīja savā tiešajā cīņā pret kapitālismu.

Mums jāsaka, ka kopš astoņpadsmitā gadsimta kapitālisms sevi ir uzspiedis kā sociālekonomisku režīmu visā pasaulē.

Aktieri, kas iejaucas tā pareizai darbībai

Kapitālisma darbība prasa dažādu dalībnieku klātbūtni, lai tie varētu funkcionēt atbilstoši, starp tiem mums ir jānorāda uz sociālajiem un tehnoloģiskajiem līdzekļiem, kas ir nepieciešami patēriņa un dārgumu kapitāla garantēšanai; darba devējam vai ražošanas līdzekļu īpašniekam; darbiniekiem, kuri apmaiņā pret algu pārdod savu darbu īpašniekiem; un patērētāji, kas patērē to, kas tiek ražots, lai apmierinātu vajadzības vai vajadzības. Šis ieeļļotais mehānisms ļauj uzturēt šo sistēmu un turpināt bagātības ražošanu.

Sociālā nevienlīdzība, viena no galvenajām kritikām pret kapitālismu

Tagad mums jāsaka, ka kapitālismam, tāpat kā tam ir daudz sekotāju, ir daudz mazinātāju, jo īpaši tāpēc, ka viņi apgalvo, ka kapitālisms ir ekonomikas likumu sistēma, kas šodien pārvalda pasauli un kas balstās uz noteiktu elementu esamību, kas ļauj piekļuvi nozīmīgiem ieguvumiem daļai iedzīvotāju, taču tas lielākai daļai rada dziļo nabadzības līmeni.

Izcelsme un vēsture

Kapitālisma sākotnējā dzimšana vai attīstība vēsturiski var atrasties brīdī, kad sāka samazināties feodālās valstis un Eiropas pilsētas (galvenokārt itāļu) sāka stimulēt tirdzniecības izmantošanu kā galveno saimniecisko darbību (sākot ar XV gs. un XVI).

Šī situācija ļāva rasties jaunai sociālajai grupai - buržuāzijai (vai tām, kas dzīvoja pilsētās vai pilsētās), kura savu varu sāka balstīt uz savu darbu un peļņas normu, ko tā atstāja, nevis uz Dievišķās vai senču tiesības, kas izveidotas, kā tas bija agrāk, bija muižniecība vai honorārs. Vēsturnieki un ekonomisti kapitālisma vēsturi sadala trīs lielos periodos vai posmos: merkantilais kapitālisms (XV līdz XVIII gs.), Industriālais kapitālisms (XVIII un XIX gs.) Un finanšu kapitālisms (XX un XXI gs.).

Sistēma, kas privileģē tirgu un ierobežo valsts iejaukšanos

Kapitālisms tiek izveidots, ņemot vērā tirgus un kapitāla sistēmas esamību, kas ierobežo iejaukšanos valstīs, un saskaņā ar liberālajām teorijām tas jāpārvalda pats, tas ir, ar kapitāla plūsmu starp vienas valsts reģionu. planēta un vēl viena. Lai arī šis brīvā tirgus jēdziens ir saistīts ar brīvību vienoties un gūt labumu, tas nozīmē arī diezgan vāju un ļoti haotisku normatīvo regulējumu krīzes situācijās (kas ir periodiskas un kopumā ļoti spēcīgas).

Sistēmas priekšrocības un vairāk kritikas

Sociālajā aspektā kapitālismu tā uzticamākie aizstāvji ir sapratuši kā pirmo sociāli ekonomisko sistēmu, kas indivīdam dod pilnīgu brīvību gūt panākumus atbilstoši savām iespējām, nevis ar senču noteiktām privilēģijām. Tomēr tie, kas kritizē šo privātīpašuma, pārspīlētā patēriņa un sabiedriskā īpašuma sistēmu, apgalvo, ka kapitālisms nav nekas cits kā cits ekspluatācijas veids (šoreiz plīvurots), jo tas nozīmē, ka dažiem ir jāgūst peļņa pārpilnībā, Citiem jābūt ekspluatētiem, dominējošiem un apspiestiem visos viņu dzīves aspektos.

Ekonomiskā nevienlīdzība un kaitējums videi

Mūsdienās kapitālisma sistēma ir tā, kas patiešām virza lielāko daļu pasaules aktivitāšu, un tās negatīvā ietekme ir redzama ne tikai sociālajā, bet arī kultūras un ekoloģiskajā līmenī.

Ekonomiskā nevienlīdzība, kas mūsdienās pastāv daudzās sabiedrībās, vienmēr tiek attiecināta uz kapitālismu un tā sekām.

Tagad, kaut arī tas ir fakts, ka daudzos gadījumos tam var būt ietekme, arī valsts tiešie pienākumi ir saistīti ar tās bezdarbību vai slikto politiku šīs sociālās nevienlīdzības radīšanā.

Bet ne tikai sociālajā līmenī tam tiek piedēvētas milzīgas katastrofas, bet arī kapitālismam tiek uzlikta liela atbildība par kaitējumu videi, jo tādā vēlmē pastāvīgi augt un ražot nav iespējams, ka kādā brīdī tie beigsies resursi, kurus nevar atjaunot.