Kritiskās pedagoģijas definīcija
Kritiskās pedagoģijas jomā studentiem savā izglītības posmā jāpanāk kritiska izpratne. Tādā veidā studentam ne tikai jāiegūst teorētiskās zināšanas un jānokārto eksāmeni, bet arī jāveicina viņu apmācība kā indivīdam, kurš apzinās realitāti, kas viņu ieskauj.
Galvenās īpašības un pamatelementi
- Nepieciešams apmācīt studenta pašapziņu.
- Mācību procesa mērķis ir pārveidot sociālo realitāti.
- Izglītības sistēmai ir jāapsver esošās sociālās atšķirības un jāieņem nostāja, kas apņemas ievērot taisnīguma un taisnīguma vērtības. Kritiskās pedagoģijas teorētiķi, it īpaši brazīlietis Paulo Freirs, saprot, ka izglītība ir pasaules mainīšanas instruments.
- Mācību procesā galvenā uzmanība jāpievērš studenta pašpilnveidošanai viņu sociālajā un kultūras kontekstā.
- Kritiskās pedagoģijas pamatelementiem jābalstās uz studentu līdzdalību, viņu humānisma apmācību, sabiedrības pārveidošanu un mācīšanas mācīšanās kontekstualizāciju.
- Parastā izglītības sistēma veicina apspiešanas un konkurētspējas kultūru, un tā ir saistīta ar atsvešinātu kultūru. Kritiskā pedagoģija cenšas apkarot politiskos, kultūras un ekonomiskos aspektus, kas degradē izglītības sistēmu.
- Kritiskā pedagoģija ir jāsaprot ārpus tikai izglītības kustības, jo tā radās 20. gadsimtā, lai apkarotu neoliberālismu, imperiālismu un reliģisko fundamentālismu.
- Skolas modelis ir orientēts uz cīņu pret kultūru, un tas apšauba dominēšanas kultūru
Citas alternatīvas pedagoģiskās strāvas
Ir arī citas straumes un pedagoģiskas pieejas, kas arī sniedz emancipējošu redzējumu par cilvēku. Libertāriešu pedagoģija ir iedvesmota no anarhistu ideoloģijas un cenšas pārveidot sabiedrību kopumā. Jaunā skola ir paraugs, kas apšauba tradicionālās skolas pamatotību. Montesori metode veicina studentu autonomiju. Tāpat kā kritiskā pedagoģija, arī pārējās alternatīvās strāvas der uz izglītību kā pārveidojošu sociālās realitātes instrumentu.
Foto: Fotolia - Ratoca