Kad mēs uzdodam jautājumu vai izsaucam izsaukumu, mūsu vārdu tonis ievērojami mainās. Mēs uzsveram dažus vārdus, lai norādītu mūsu sarunu partnerim, ka mēs jautājam vai izsaucam kādu problēmu.

Mutiskajā komunikācijā šī parādība ir viegli identificējama, jo ar balss toni mēs varam izteikt, vai mēs iztaujājam, vai iesaucamies.

Tomēr rakstiskā valodā ir kaut kādā veidā jāpaziņo, kāda veida ziņojumus mēs izstarojam. Tādējādi uzsvērto akcentu veido tas, ka ar tildi vai akcentu norādām, ka mēs uzdodam jautājumu vai iesaucamies.

Pareizrakstības standarts ar uzsvaru

Teikumā "Es nesaprotu, kāpēc jūs to neesat izskaidrojis" vārdu, jo tas izsaka cēloņsakarības ideju. No otras puses, teikumā "es nesaprotu, kāpēc jūs to neesat izskaidrojis" vārds "kāpēc" tiek atdalīts un ar akcentu, jo tas ir jautājums. Otrajā teikumā uzsvars tiek likts uz ziņu, kas tiek norādīta ar vārda uzsvērumu. Lielais akcents tiek izmantots tikai vārdos, piemēram, ko, kad, kā, kur, kāpēc, kam vai kam, vai nu jautāt, vai iesaukties.

Ar šiem akcentētajiem vārdiem var uzdot gan tiešus, gan netiešus jautājumus. Piemēram, “kā jūs vēlaties to izdarīt?” Būtu tiešs jautāšanas veids un “sakiet man, kā jūs vēlaties darīt” būtu netiešs veids, kā uzdot tāda paša veida jautājumus.

Īsāk sakot, visos gadījumos, kad vārds tiek uzsvērts, tas ir jāprecizē ar tildes klātbūtni. Šis akcentēšanas noteikums ļauj diferencēt nozīmes un atvieglo visaptverošu teksta lasīšanu. Pieturzīmes (? Un ¡) un ziņojuma konteksts sniedz mums nepieciešamo informāciju, lai pareizi izmantotu uzsvērto stresu.

Nejaukt ar diakritisko akcentu

Dažiem vārdiem ir tāda pati pareizrakstība, un tiem var būt tilde vai ne, atkarībā no to nozīmes. Vārds te ir vietniekvārds, un tajā pašā laikā tas ir lietvārds, konkrēti, uzlējuma veids. Abas ir uzrakstītas tieši tāpat, un, lai tās atšķirtu, mēs izmantojam tildi (piemēram, "tēja ir ļoti populārs dzēriens britu vidū" vai "es teicu jums to nedarīt").

Diakritiskais akcents ļauj atšķirt vārdus, piemēram, arvien vairāk un vairāk, es zinu un zinu, es dodu un, ja un jā, man un man utt. Ja mēs par atsauci ņemam vārdu tu, tam var būt diakritisks akcents, ja tas ir personisks vietniekvārds (pasakiet man pats), bet tas neattiecas, ja tas ir īpašnieka īpašvārds (jūsu čemodāns sabojājās).

Foto 2. Marija Starusa