Analoģijas definīcija
Tātad, kad divi elementi, idejas, pieredze tiek salīdzināti un sasaistīti no to vispārējām un īpašajām īpašībām, un pēc tam, visbeidzot, tiek novērots, ka ir kopīgas pazīmes, tas tiks runāts par analoģiju.
Jāatzīmē, ka pēc analoģijas tad mēs varam izteikt induktīvus argumentus, jo, ja tiek noteikts, ka divas vai vairākas lietas dažādos aspektos ir līdzīgas, ir pilnīgi iespējams, ka starp tām būs vēl vairāk līdzību.
Reliģijā mēs atrodam atsauci uz šo vārdu, jo tas tiek izmantots, lai apzīmētu jēdzienu, kas ir salīdzināms ar realitāti, kas izrādās nesaprotama cilvēka saprātam, tas ir, jēdziens pastāv, tiek uzskatīts par pašsaprotamu, bet tas pārpasaulīgais raksturs liek tai izvairīties no cilvēka prāta izpratnes. Piemērs, kas kalpo šī jautājuma noskaidrošanai, ir tēva jautājums, kas Dievam atbilst visiem cilvēkiem, pat kuriem ir atšķirīga būtība.
Arī bioloģijā attiecīgajam vārdam ir atsauce, jo tiks runāts par divām analogām struktūrām, kad abas ar līdzīgiem līdzekļiem pilda līdzīgas funkcijas, lai gan tas nav obligāts nosacījums, ka tām ir viena izcelsme.
No otras puses, likumā analoģija nozīmē metodi, ar kuru norma tiek attiecināta uz tām situācijām, kas tajā nav iekļautas.
Un pēc gramatikas pieprasījuma analoģiju sauc par līdzību, kas pastāv starp valodiskiem gabaliem, kuriem ir tāda pati funkcija. Šajās dabiskajās valodās atkārtojas, ka paplašinājums notiek, lietojot noteiktus vārdus veidojošus parametrus.
Tikmēr jēdziens, kas ir pretstatā analoģijai, būs atšķirīgais, jo tas precīzi norāda uz šo aspektu, kas iezīmē atšķirību starp vienu lietu vai personu attiecībā pret citām.
