Pēc valodniecības pieprasījuma Diglosia apzīmē divu vai vairāku dažādu valodu līdzāspastāvēšanu vienā un tajā pašā ģeogrāfiskajā apgabalā . Vienai no šīm valodām ir tas, ko mēs varētu saukt par prestižu statusu, jo tā ir oficiālā valoda, bet otra šķiet pakļauta zemāka līmeņa sociālajām situācijām. Ja ir trīs vai vairākas valodas, tas tiek runāts par multiglossiju vai poliglossiju .

Faktiski par diglosiju var runāt tad, ja tautā ir konkrēta oficiālās valodas lietošana un cita alternatīva valoda, kas tiks izmantota noteiktos apgabalos, piemēram, pirmā, kas ir visformalākā, tiks izmantota šajos kontekstos. kurā dominē formalitāte un attālums, savukārt otrs, alternatīvs un salīdzinoši mazāks par pirmo, galvenokārt tiks izmantots neformālā kontekstā.

Jāatzīmē, ka tādā diglosijas situācijā kā iepriekšminētais izrādās nepareizi un pat smieklīgi izmantot abus variantus aizvietojami, jo pirmo variantu var formāli iemācīties akadēmiskajā kontekstā, bet mazāk formālo parasti iegūst dzimtā valoda.

Daži jautājumi, kas palīdz vēl vairāk atšķirt abas valodas, norāda, ka formālajai šķirnei ir gramatiskās kategorijas, kuras šķiet samazinātas vai tieši izzūd mazāk formālajā variantā; pirmajā ir kultivēts, specializēts, tehnisks, standartizēts leksikons, kas izriet no gramatikas, vārdnīcu, pareizrakstības normu izstrādes, literārā ķermeņa klātbūtnes, no otras puses, otrajā - otrajā nav šāda kultivēta leksika, tai ir vārdu krājums un tautas un ģimenes vides izpausmes, un nav standartizācijas, daudz mazāk literārā mantojuma.

Diglosijas piemēri ir franču un Haiti kreolu Haiti un vācu ar Šveices vācu, precīzi Šveicē .