Cilvēkam ir vērtības un idejas ar universālu dimensiju. Tādā veidā draudzība, mīlestība, solidaritāte vai taisnīgums ir izplatīti visās kultūrās, kaut arī katra kultūras tradīcija sniedz savu redzējumu un nianses attiecībā uz katru no tām.

Tiesiskuma vēlme rodas no nepieciešamības dzīvot sabiedrībā, kurā valda noteikta harmonija, kurā nav ļaunprātīgas izmantošanas situāciju un kur tiek uzlikts līdzsvars. No taisnīguma vēlēšanās rodas nepieciešamība radīt likumus, lai cilvēks ievērotu kodeksus un tiesību normas, kas kalpo taisnīguma atjaunošanai. Tomēr cilvēka taisnīgums pēc definīcijas ir nepilnīgs, jo, vērtējot, cilvēks dažreiz pieļauj kļūdas, viņš rīkojas aizspriedumaini un viņa redzējums par taisnīgumu vai netaisnību ir atkarīgs no sociālā konteksta un pašu likumu ierobežojumiem.

Dievišķais taisnīgums kā ideāls

Cilvēka taisnīguma ierobežojumi nozīmē, ka visās reliģijās pastāv augstāks taisnīgums, dievišķais taisnīgums. Tā ir ticībā balstīta pārliecība, kas sastāv no pārliecības, ka Dievs, augstāka būtne vai pati dabas kārtība kaut kā uzliek patiesu taisnīgumu, bez iespējamām kļūdām un katram dodot to, ko viņš ir pelnījis.

Kristiešiem dievišķais taisnīgums būs efektīvs galīgajā spriedumā vai universālajā spriedumā, kad katrs cilvēks nodos kontu Dievam tādā veidā, ka Dievs katru tiesās pēc tā, ko viņš ir paveicis savā dzīvē. Tāda pati ideja tiek uzturēta islāmā, taču pēdējā sprieduma vietā tiek izmantots izteiciens Atmodas diena.

Senajiem ēģiptiešiem bija arī ideja par dievišķo taisnīgumu, jo viņi ticēja reinkarnācijai un nākamajā dzīvē dievība, kas pazīstama kā Maat, būs atbildīga par ļaunuma izskaušanu un labuma uzlikšanu.

Lielākajā daļā reliģiju dievišķais taisnīgums tiek pasniegts kā spēks, kas neitralizē cilvēka taisnīguma vājās puses un nepilnības. Tas notiek ar hinduismu, politeistisko reliģiju, bet ar galveno jēdzienu - karmu. Tā sauktais Karmas likums regulē visu, kas ir izveidots, un ir vienība vai spēks, kas atbild par patiesa taisnīguma nodibināšanu.

Dievišķā taisnīguma idejas kritika

No dažām filozofiskām nostādnēm saprot, ka dievišķā taisnīguma jēdziens nav nekas cits kā cilvēka izgudrojums, kas rodas kā loģiskas sekas ticībai radītājam Dievam vai augstākas kārtas garīgai vienībai. Šiem filozofiem dievišķais taisnīgums ir konceptuāls izdomājums, un no stingri racionālā viedokļa tam nav jēgas.

Fotoattēli: iStock - 4FR / DHuss