Katastrofisma definīcija
Katastrofisma teorija
Franču zinātnieks Georges Cuvier 19. gadsimtā apgalvoja, ka izmaiņas dabā notiek kāda veida katastrofas rezultātā - plūdi, ledāji, klimatiskās izmaiņas vai citas pārvērtības.
Šīs spēcīgās dabas parādības rada tādas sekas kā sugu izmiršana, migrācija utt. Šīs teorijas pamatā bija zinātniski novērojumi, piemēram, fosilo atlieku salīdzinājums. Tajā pašā laikā katastrofisma teorija bija pretstatā kristīgajam redzējumam, jo saskaņā ar Bībeli lielas dievišķas iejaukšanās notiek lielās katastrofās.
No Cuvier veiktajiem pētījumiem ģeologi analizēja zemes slāņus un uzskatīja, ka katastrofiskā tēze ir nepareiza, jo laika gaitā notikušie transformācijas procesi ir bijuši progresīvi un vienveidīgi. Tāpēc katastrofisms un uniformitarianisms ir divas pretējas teorijas, kas mēģina izskaidrot, kā notikušas ģeoloģiskās pārvērtības.
Citiem vārdiem sakot, abas teorijas izskaidro to, kāda ir bijusi Zemes vēsture.
20. gadsimtā ir izstrādāta jauna paradigma - neokatrostrofisms. Šis jaunais redzējums ir divu iepriekšējo sintēze, jo tas izskaidro zemes attīstību no katastrofisko parādību mijiedarbības un vienota ģeoloģiskās transformācijas procesa.
Fatalistiska attieksme
Ja kāds tic, ka viņam viss noiet greizi, vai arī uzskata, ka jebkurā brīdī var notikt kāda traģiska parādība, kas apdraud cilvēci, var teikt, ka šī persona ir katastrofa. Šāda veida idejām nav racionāla pamata, jo tas ir vienkārši dzīves izpratnes veids. Varētu teikt, ka katastrofālam ir deva fatālisma un pesimisma. Šajā ziņā vitālistiskais un optimistiskais indivīds ir katastrofāla antitēze.
Visbeidzot, jāatzīmē, ka dažas reliģiskās grupas un pseidozinātniskās strāvas apstiprina, ka vairāk vai mazāk tuvākajā nākotnē notiks lielas katastrofas, kas mainīs cilvēces gaitu. Apokaliptiskas vīzijas bija ļoti populāras viduslaikos, it īpaši 1348. gada Melnās nāves laikā, jo miljonu cilvēku nāve tika izskaidrota kā dievišķs sods, nevis kā lipīgas slimības loģiskas sekas.
Foto: Fotolia - Jurgen Falchle
