Opozīcija ir termins, kas izsaka sāncensību, konfliktus vai konfrontāciju starp divām pusēm. Ja sporta nodarbībās viens cilvēks saskaras ar otru, viņi abi ir pretinieki. Opozīcija ir pretēja partija, un biedri, kas iebilst pret kaut ko, pauž atšķirības attiecībā pret otru. Neatbilstības vai atšķirības var būt sportiskas, intelektuālas vai jebkāda veida.

Tomēr opozīcijas ideja galvenokārt tiek izmantota politikas jomā, īpaši demokrātijās. Opozīcija ir minoritāšu grupa vai grupas, kas nepiekrīt valdībai, kurai ir lielākais tautas atbalsts.

Opozīcija kontrolē valdības rīcību un periodiski pieprasa paskaidrojumus par izpildvaras pieņemtajiem pasākumiem. Tāpat opozīcija ierosina priekšlikumus caur pilsoņu pārstāvju palātu. Šajā ziņā opozīcija tiek pasniegta kā alternatīva ievēlētajai valdībai.

Opozīcijas ideja politikā ir piemērojama arī pilsoniskās sabiedrības nozarēm vai grupām, kuras iestāžu pārstāvjiem pauž pretējas idejas. Ar dažādu aktivitāšu un iniciatīvu palīdzību viņi pauž nesaskaņas un paziņo pret valdniekiem savus iebildumus. Līdzīgi sabiedriskā doma pauž arī savas idejas, un, pateicoties vārda brīvībai, tā var iebilst pret valdības rīcību. Arī sociālie tīkli izmanto opozīcijas spēku, un iedzīvotāji tos izmanto, lai izteiktos publiskās debatēs.

Opozīcija pastāv tikai tad, ja pastāv demokrātija, jo totalitārajās sistēmās opozīcija patiesībā neizpaužas, un, ja tā notiek, tad tā ir no slepenības.

Valstīs ar demokrātiskām tradīcijām ir divas galvenās partijas, kuras pārmaiņus gūst panākumus viena otrai uz nācijas varu. Līdz ar to valdība kļūst opozīcija un otrādi. Šī ir vispārējā tendence, kaut arī tradicionālais divpartiju demokrātijas modelis vājina, sabiedriskās kustības rodas bez politikas klasiskās struktūras.

Papildus politikai vārdu opozīcija lieto, lai apzīmētu valsts pārvaldes personāla atlases procesu. Tas, kurš gatavojas nokārtot eksāmenu un atlases procesu, ir pretinieks, kuram jākonkurē ar citiem, ziņkārīgi par konkurentiem, pretiniekiem.