Prócer definīcija
Varoņi Latīņamerikā
Latīņamerikas kontekstā pastāv konsolidēta kultūras tradīcija, ar kuru tiek godināta tās izcilo dēlu - varoņu - piemiņa. Šī atzīšana ir atspoguļota piemiņas pieminekļu sērijās, starp kurām var minēt Paseo de los Próceres Venecuēlas galvaspilsētā vai Gvajakilas pilsētas varoņu kolonnu Ekvadorā.
Fakts, ka Latīņamerikas tautas atzīst savus varoņus, ir saistīts ar viņu kopīgo vēsturi. Šajā ziņā tādām valstīm kā Argentīna, Kolumbija, Venecuēla, Ekvadora vai Čīle ir kaut kas kopīgs: tās sasniedza neatkarību no Spānijas, jo dažādās tautas vadīja atbrīvotāji. Tādējādi tādi personāži kā San Martins, Bolívars vai Sukre ir atbrīvotāji un, visbeidzot, varoņi.
Varoņu loma sabiedrībā
Varoņa figūru var saprast kā nacionālo varoni. Viņa paaugstinājumam ir vairākas dimensijas. Tas ir veids, kā atcerēties vēsturi, izmantojot tās ievērojamākos varoņus. No otras puses, varonis ir sociāla atsauce un piemērs, kas jāseko. Tāpat kā kristīgajā tradīcijā ir mocekļi un svētie, arī valsts politiskajā un sociālajā dzīvē atsauces ir varoņi. Viņa atsaucei ir ne tikai politiska, bet arī morāla dimensija.
Ikdienā varoņi ir sastopami visdažādākajos simbolos: dažādās nacionālajās valūtās, tautu nosaukumos (tas notiek ar Venecuēlu, kuras oficiālais nosaukums ir Venecuēlas Bolivāra Republika) un visu veidu simboliskos elementos. Tādā veidā nacionālie varoņi ir sastopami ikdienā, un viņu loma vēsturē tiek neatgriezeniski atcerēta.
Papildus iepriekšminētajiem varoņiem mēs varētu izcelt citus, piemēram, Migelu Hidalgo (priesteris un militārpersona, kurš cīnījās Meksikas neatkarībā), Bernardo O´Higgins (Čīles politiķis un militārpersona, kurš vadīja cīņu par neatkarību) vai Hosē Martī (Kubas rakstnieks, kurš filmējies par savas tautas neatkarību un joprojām ir skaitlis, kurš pārstāv Kubas tautu).
Foto: iStock - Džerijs Mūrmans