Saules starojuma definīcija
Saules starojuma daudzums, kas sasniedz mūsu planētu, ir atkarīgs no tādiem faktoriem kā attālums starp zemi un sauli, virziens vai leņķis, kādā šie izstarojumi nonāk atmosfērā, un kustības, kādas zemei parasti ir rotācijas un translācijas virzienā.
Šie elektromagnētiskie izstarojumi ir viļņi, kas rodas no elektrisko lādiņu paātrināšanās, tiklīdz tie sasniedz Zemi, tiek lēsts, ka tikai pusei no tiem izdodas sasniegt Zemes virsmu tieši vai arī, izkliedējoties atmosfērā. Pārējo starojumu absorbē vai izkliedē zemes elementi, vai arī tas tiek zaudēts telpā. Viens no atmosfēras komponentiem, kas saistīts ar šo izstarojumu absorbciju, īpaši ultravioletā spektrā, ir ozons.
Atmosfērai ir nozīmīga loma šīs enerģijas formas izmantošanā, jo tā spēj to uzturēt uz Zemes virsmas, ļaujot uzturēt temperatūras līmeni, uz planētām, kurās nav atmosfēras, saules starojums pilnībā atspoguļojas kosmosā.
Cilvēka acs lielu daļu saules starojuma uztver kā baltu gaismu, tomēr ievērojamu daļu no šī starojuma nevar uztvert, jo tas ir sastopams infrasarkanajos vai ultravioleto staru spektros.
Ļoti liela nozīme ir gan ultravioletā tipa saules starojumam, gan medicīniskam, gan rūpnieciskam.
No veselības viedokļa šī starojuma nelabvēlīgā ietekme uz tādām struktūrām kā āda ir labi zināma, ja tie var izraisīt dažāda veida ļaundabīgu audzēju parādīšanos, kā arī izraisīt tādas traumas kā plankumi un ādas pasliktināšanās, kas Tas ir pazīstams kā novecošanās.
Rūpnieciskā līmenī šāda veida starojuma nelabvēlīgajai ietekmei ir atrasti vairāki labvēlīgi lietojumi kā mehānisms dažādu produktu un virsmu sterilizēšanai un dezinficēšanai, jo, pakļaujot mikroorganismus šādam starojumam, ir iespējams sabojāt to DNS, tādējādi novēršot to no atkārtojiet, lielākās starojuma devās ir iespējams sadalīt jūsu šūnu membrānu, tādējādi sadalot šūnu, kas novedīs pie mikroorganismu nāves.