Vārds teātris nāk no grieķu valodas un nozīmē “vieta, kur pārdomāt”. Tā ir māksla, kuras mērķis ir attēlot stāstus auditorijas priekšā, apvienojot izpildījumu, runu, žestus, dekorācijas, mūziku un skaņu. Literāro žanru, kas attīsta darbus, kas tiks izpildīti uz skatuves, un pat disciplīnu, kas mēģina apmācīt aktierus darboties šajā vai citā dramatiskajā mākslā, piemēram, kino vai televīzijā, bieži sauc arī par teātri.

Teātrim ir dažādas formas, tas var būt opera, pantomīma, balets un daudzi citi varianti.

Savukārt teātri parasti veido tā dabai nepieciešamo elementu daudzveidība. Piemēram, teksts, kura pamatā ir pirmās personas dialogi, kaut arī darbu var izpildīt arī izmantojot mīmiku vai deju, bez rakstiska teksta. Darbā būtiska loma ir arī režijai un aktiermeistarībai. Citi aksesuāru elementi ir dekorācijas, kostīmi un grims.

Izrādes ziņā var saskaitīt dažādas metodes, piemēram, slaveno Staņislavska metodi vai metodi, ar kuras palīdzību aktieri strādā kopā, lai attīstītu savas prasmes eksperimentālā vidē. Šo metodi Aktieru studija turpināja Lī Strasbergs. Viņa pazīstamāko studentu vidū ir Roberts De Niro, Al Pacino, Marlons Brando un Dustins Hofmans.

Ir dažādi teātru veidi, piemēram, Japānas kabuki teātris vai leļļu teātris, kas ļoti atšķiras no Elizabetes teātra, un pat avangarda teātris. Var pieskaitīt arī absurda teātri vai improvizācijas teātri, kas biežāk sastopami 20. gadsimtā.

Daži no slavenākajiem dramaturgiem vai dramaturgiem ir Viljams Šekspīrs, Molière, Bertolt Brecht un nesen Endrjū Loids Vēbers.

Starp slavenākajiem darbiem var minēt Romeo un Džuljetu vai, piemēram, Kaķi Brodvejā. Savukārt dažādi literāri darbi ir pielāgoti dramatiski iestudējamiem.