Šis ieraksts apzīmē dzīves izcelsmi ar eksperimentālu pieeju. Tas ir teorētisks priekšlikums, ko ap 1930. gadu izteica krievu bioķīmiķis Aleksandrs Oparins. Pēc viņa skaidrojošā modeļa organiskās molekulas sākotnēji tika organizētas spontāni un veidoja sistēmas ar noteiktu individualitāti. Tajā pašā laikā šīs molekulas spēja apmainīties ar matēriju un enerģiju ar apkārtējo vidi. Šis paskaidrojošais modelis par to, kas varētu būt dzīvības izcelsme, tika saukts par koacerātiem.

Koacerātu teorija izskaidro dzīvības izcelsmi uz mūsu planētas

Pēc Oparina teiktā, dzīvība varēja notikt tāpēc, ka uz mūsu planētas bija divi apstākļi. Pirmkārt, spontāni parādoties dažiem vienkāršiem oglekļa savienojumiem; olbaltumvielu, ogļhidrātu, lipīdu vai nukleīnskābju veidā vai pēc to veidojošo vienību parādīšanās (piemēram, glikoze vai aminoskābes). No otras puses, Oparins apgalvoja, ka notika dažādu enerģijas avotu klātbūtne, piemēram, saules, ultravioletais vai infrasarkanais starojums vai vulkāna izvirdumi (enerģijas avoti nāca no atmosfēras vai no Zemes iekšienes).

Enerģijas avoti un oglekļa savienojumi bija bioloģiskais pamats primitīvo okeānu veidošanai, kuriem bija blīva, viskoza masa, ar blīvumu lielāku nekā ūdenim. Oparīns šo mīklu sauca par "primitīvu zupu" vai "pirmatnējo buljonu".

Dažādu enerģijas avotu mijiedarbība radīja nepieciešamo enerģiju, lai dažādie savienojumi varētu noteiktā veidā apvienoties. Pēc Oparina teiktā, tie tika grupēti šādi:

1) nukleīnskābes centrā,

2) šīs skābes ieskauj olbaltumvielas un

3) lipīdi ieskauj visu kompleksu, kas tika konfigurēts. Tādā veidā tika izveidotas protomembrānas, tas ir, pirmās dzīvībai nepieciešamās vielas. Šie soļi nosaka koacerēto teoriju. Tāpēc koacervāts ir primitīva šūna vai vienšūnis, ko veido molekulu kopums. Citiem vārdiem sakot, šo primitīvo šūnu parādīšanās saskaņā ar Oparina teoriju bija pirmais evolūcijas solis, kas galu galā noveda pie dažādu dzīvības formu attīstības un evolūcijas.

Koacerātu iegūšana laboratorijā

Oparina priekšlikums nebija nekas vairāk kā teorētisks modelis. Tomēr divi amerikāņu zinātnieki (Stenlijs Millers un Harolds Kleitons Urejs) laboratorijā atjaunoja Oparīna piedāvātos apstākļus un ieguva koacervātiem līdzīgas struktūras.

Koacerātu teorija sintēzē ir priekšlikums, kas izskaidro vienu no zinātnes mīklainībām, dzīves izcelsmi.

Fotoattēli: Fotolia - Artyway / Jitka Laníková