Dramatizācijas definīcija
Citiem vārdiem sakot, dramaturģijā tiek attēlota drāma, kas sastāv no stāsta, kurā parasti tiek apskatīts kāds skumjš temats un kurā iesaistīti dažādi varoņi, kurus parasti spēlē uz teātra skatuves, bet arī žanrs ir kļuvis ļoti populārs kinoteātrī un tevé.
Kopumā, runājot par dramaturģiju, ir norāde uz rīcību plašsaziņas līdzekļos, piemēram, teātrī, kino vai televīzijā. Šajās telpās aktieri veido rakstzīmes no scenārija, kas viņiem saka, ko teikt, kā pārvietoties, kā rīkoties un kā sabiedrībai demonstrēt noteiktas vispārīgas sajūtas, idejas, domas un situācijas. Tikmēr ir profesionālis, režisors, kurš atbildēs par visu iestudējumu vadīšanu un uzvedību.
Aktiera dramatisko spēju nozīme
Šāda veida atveidojumos dramaturģiju pārstāvošo aktieru dramatiskās spējas ir ārkārtīgi svarīgas, jo pretējā gadījumā būs ļoti grūti pārvietot vai pārraidīt stāsta dramatisko saturu, ja viņi nebūs pieredzējuši savas jomas profesionāļi. Labam aktierim jāzina, kā uzstāties katrā no žanriem, kas viņam jāpārstāv karjerā. Tagad ap drāmu ir liela cieņa, un tāpēc tās vārdā aktieriem, kuriem jāspēlē drāma, bieži tiek piedēvēts papildu spiediens, tas ir, viņš ir prasīgāks, runājot par šo žanru. Piemēram, kad drāmā izceļas ar komēdiju cieši saistīti aktieri, viņi parasti visus pārsteidz.
Grieķu izcelsme
Pirmās dramatizācijas formas notika Senajā Grieķijā - sabiedrībā, kurā teātrim bija liela nozīme ne tikai kā mākslinieciskai formai, bet arī kā telpai, kurā diskutēt un atspoguļot dažādas ikdienas dzīvē parādības (piemēram, mūsdienās televīzijas ziņu pārraides). Šajos laikos dramatizācija bija veids, kā izglītot sabiedrību par dažādām tēmām, piemēram, būt par filozofiskām, morālām, kultūras, cita starpā.
Teātra dramaturģijai bija divas pamatformas, diezgan atšķirīgas viena no otras: no vienas puses, traģēdija un, no otras puses, komēdija. Lai arī starp tām ir variācijas un starpposmi, traģēdija un komēdija attēlo divas teātra pamatformas (tātad tipisks divu pretējo masku simbols, viens laimīgs, otrs skumjš).
Kaut arī traģēdija parasti atspoguļo krīzes situācijas, kas ietekmē cilvēka dziļāko daļu, komēdija cenšas attēlot ikdienas dzīves situācijas, parādot tās varoņus kā parastas būtnes, tikumu un trūkumu valdītājus.
Dramatizācija tomēr nav jāsaprot kā tīri teatrāla vai mākslinieciska darbība. Daudzos brīžos jebkurš parasts cilvēks var veikt dzīvo situāciju dramatizēšanu ar mērķi pastāstīt savai netiešajai auditorijai, kā viņi dzīvojuši šajā situācijā, kas tika pateikts, kas noticis utt.
Piemēram, jēdziens tiek izmantots arī, lai apzīmētu kāda pārspīlēšanu ar kaut ko, piedēvējot to ļoti dramatiskām iezīmēm.
Lietošana terapijā
Mums arī jāuzsver, ka dramatizācija ir procedūra, kas pēc psiholoģijas pieprasījuma tiek uzlikta kā terapeitiska alternatīva, lai pacienti varētu pārvarēt noteiktas patoloģijas. Šajā procesā viens vai vairāki cilvēki apspriež kopēju tēmu vai problēmu, kas viņus vieno un atklāj. To plaši izmanto, jo tā ir prakse, kas ļoti palīdz izteikt cilvēku iekšīgumu un dezinhibīciju.
