Zinātniskie pētījumi ir būtisks zināšanu attīstības pīlārs, kas ļauj veikt jaunus atklājumus. Empīriski analītiskā metode ir novērošanas metode, ko izmanto, lai padziļinātu parādību izpēti, spējot izveidot vispārīgus likumus, kuru pamatā ir cēloņa un seku saistība konkrētajā kontekstā.

Pieredze un zināšanu formas

Statistisko analīzi plaši izmanto arī sociālo zinātņu nozarē. Daudzus gadsimtus filozofija tika uzskatīta par pirmo gudrību, par vissvarīgāko zinātni. Viens no visslavenākajiem senās Grieķijas filozofiem Aristotelis skaidroja praktiskās pieredzes vērtību realitātes zināšanās.

Hipotēzes iespējamības noteikšanas metode

Novērojot pieredzi, ir iespējams izdarīt atskaitījumus, analizējot novērošanas laikā iegūtos datus. Empīriski-analītiskā metode pievēršas novēroto, kvantitatīvi un izmērāmo faktu realitātei. Tā ir metode, kas stingri pārbauda jūsu hipotēzes, izmantojot zinātnisku demonstrāciju, kas nosaka, vai šī hipotēze ir patiesa vai nepatiesa. Lai pārbaudītu hipotēzi vai atspēkotu to, tiek veikti dažādi eksperimenti.

Jaunās informācijas iekļaušana, lai pastiprinātu scenāriju, kas mainās laika gaitā, un tendenču izpēti

Tomēr jāuzsver, ka tas ir zinātnisko zināšanu veids, kurā pastāvīgi tiek iestrādāti jauni dati. Jaunāko pētījumu pamatā ir iepriekš sasniegtās patiesības, lai zināšanu vēsture kļūtu par dažādu autoru ieguldījuma summu.

Empīriskā analītiskā metode sākas ar problēmas identificēšanu, pēc tam izvirza hipotēzi un veic tās analīzi

Process, ko veic ar empīrisko analītisko metodi, ir: pirmkārt, problēmas noteikšana.

Pēc tam tiek noteikta darba hipotēze, kas ir pētījuma pamatā. Izmantojot dažādus eksperimentus, rezultāti tiek analizēti un saistīti ar šo hipotēzi. Empīriskā analītiskā metode tiek vērtēta pēc tās stingrības un objektivitātes, objektivitātes, ciktāl tā ir balstīta uz pārbaudāmiem datiem.

Empīriskās analītiskās metodes ierobežojumi

Tomēr empīrisko analītisko metodi nevar izmantot nevienam izpētes objektam, taču tai ir arī robežas. Piemēram, šo noteiktības kritēriju nav iespējams piemērot, pētot tādus cilvēku priekšmetus kā dvēseles esamība, Dieva esamība vai dzīve pēc nāves. Un ir realitātes, kuras nav novērojamas. Piemēram, mīlestību nevar izmērīt kā matemātisku vienādojumu, un arī cilvēka iekšējo Visumu (ilūzijas, cerības, pieķeršanās ...) nevar aprakstīt kā zinātnisku vienādojumu.