Fiksācijas definīcija
Sākot ar fiksismu un beidzot ar evolucionismu
15. gadsimtā pirms mūsu ēras filozofs Aristotelis apgalvoja, ka sugas nemaina savas fizioloģiskās un anatomiskās īpašības. Citiem vārdiem sakot, dzīvās lietas laika gaitā nemainās, un to īpašības ir pastāvīgas vai nemainīgas. Šis redzējums tika uzturēts līdz 17. gadsimtam pie tādiem zinātniekiem kā Cuvier vai Linnaeus.
Pēc tam franču naturālists Žans Baptiste Lamarka ierosināja alternatīvu teoriju, transmismu. Saskaņā ar to sugām ir raksturīgas progresīvas izmaiņas laika gaitā un savā ziņā sugas ir pakļautas evolūcijas mehānismam.
Fijismo zinātniskā pieeja ir saistīta ar kreacionistu redzējumu, jo dzīvās sugas ir radījis Dievs, un tās nemaina to būtību un īpašības. Fijismo loģika balstījās uz ideju par Dieva negrozāmību un pilnību (Dieva darbiem obligāti jābūt nevainojamiem, jo pretēji būtu atzīt, ka perfekta būtne rada kaut ko nepilnīgu un šis jautājums būtu acīmredzama pretruna).
Fiksististu un kreacionistu uzskatos fosilijas tika interpretētas kā dzīvnieku vai augu atliekas, kas pazuda pēc Bībelē pieminētajiem vispārējiem plūdiem.
Lamarckisms pakāpeniski ieviesa evolūcijas ideju. Tādējādi, pēc Lamarka teiktā, dažādas sugas bija mainījušās, lai pielāgotos attiecīgajiem dabiskajiem biotopiem. Šajā ziņā pašreizējās dzīves formas cēlušās no citām pagātnes dzīves formām. Šie principi apšaubīja fiksisma tēzes, taču tie kalpoja par teorētisko pamatu jaunai paradigmai - Čārlza Darvina evolūcijas teorijai.
Evolūcijas teorija iezīmēja fiksisma kā zinātniskās teorijas beigas
Darvina sugām piemēro dabiskās atlases procesu vai likumu. Šajā ziņā dzīvnieki mainās vai attīstās, jo pēcnācējos parādās dažādas mutācijas, kas veicina labāku pielāgošanos videi, un šīs mutācijas pārmanto nākamās paaudzes (piemēram, trusis, kurš piedzimst ar lielāku kažoku, var labāk pasargāt sevi no auksts, un šī jaunā īpašība tiek nodota nākamajiem pēcnācējiem, līdz galu galā to izvēlas pati suga kopumā).
Foto: Fotolia - akrogame
