Fonēma definīcija

Tikmēr fonēma ir arī mutvārdu valodas minimālā vienība, jo tā ir runas skaņa, kas ļauj atšķirt daudzos valodas vārdus, piemēram , fonēmas sito koso un komu; osyc solo un astē .

Iepriekš minētajiem vārdiem: koso / komo, sola / kola, pena / pesa ir pilnīgi atšķirīgas nozīmes, kaut arī katra pāra izruna gandrīz neatšķiras minētajās skaņās. Tikmēr strukturāli fonēma pieder valodas laukam, turpretī skaņa pieder runas laukam.

Skaņas katrā no vārdiem sauc par alofoniem . Tajā pašā fonēmā var būt atšķirīgi alofoni, tāpat kā tas notiek ar gāzēm un cilvēkiem . Citas ļoti izplatītas situācijas ir arī tas, ka burti sakrīt vai burti izklausās pēc vairākām fonēmām, piemēram, c izklausās kā k un s izklausās kā z.

Fonēmas nav skaņas fiziskās būtības izteiksmē, bet drīzāk formālas abstrakcijas vai psiholoģiskas pēdas, kas atstātas runas skaņās.

Jāatzīmē arī, ka tālrunis un fonēma nav viens un tas pats, jo tālrunim vai skaņai ir raksturīga virkne fonētisko un artikulācijas īpašību, kuru identificēšana ir ekskluzīvs fonētikas uzdevums. Tāpēc tālrunis būs jebkura no iespējamajām fonēmas akustiskajām izpausmēm.

Tātad, rezumējot, fonēma būs diferencējošā fonoloģiskā vienība (katru fonēmu sistēmā ierobežo īpašības, kas to atšķir no citām, kā arī ar savu nozīmīgo nodomu), abstrakts (jo patiesībā fonēma nav skaņa, bet gan ideāls skaņas tips) un lineāri nedalāms (nevar sadalīt mazākās vienībās).

No otras puses, mēs saucam arī par katru no vienkāršajām runas valodas skaņām .