Likumības definīcija
Likums un likuma vara
Likums ir norma, norma, kas tiesiskā valstī nozīmē kompetenta iestādes izdotu priekšrakstu un kas bez izņēmuma jāievēro tiem, kuri dzīvo vai dzīvo attiecīgajā valstī. Šis likums kaut ko prasīs, vai, ja tas netiks izdarīts, tas noraidīs kaut ko tādu, kas būs cieši saskanīgs ar taisnīgumu un sabiedrības kopējiem labumiem.
Tikmēr visas darbības, kas pārkāpj likumu, ir īpaši raksturotas kodā, un katrā gadījumā tas nozīmē sodu, kas būs saistīts ar pārkāpuma smagumu un raksturu.
Tātad likumi ierobežo to cilvēku rīcību un izturēšanos, kuri dzīvo sabiedrībā ar uzdevumu pasūtīt un garantēt kārtību un cieņu pret visu tiesībām.
Tā kā nav pilnīgas izpratnes par to, ko ir pareizi darīt un kas nav, lai nodrošinātu mieru un sociālo līdzāspastāvēšanu, ir jābūt likumiem, kas to nodrošina un nodrošina.
Jebkuru tiesību normu, kas lepojas ar šādām lietām, regulēs normatīvā sistēma un iestādes saistībā ar mātes konstitūciju, kas rūpēsies par to, lai mums garantētu visas cilvēka pamattiesības. Jebkurš pasākums vai darbība vienmēr tiks pakļauta rakstiskai likuma normas normai. Jo tieši likumi organizē un nosaka to tiesību robežas, kuras ir pakļautas jebkurai darbībai.
Likumība, tiesiskais regulējums situāciju un strīdu risināšanai
Likumība ir ietvars, kurā pastāv visa likumu sistēma, par kuru sabiedrība ir nolēmusi pastāvēt, kļūstot par telpu, kurā ķērušies par likuma izpildi atbildīgie, meklējot informāciju par to, kā atrisināt šo vai šo situāciju. Šeit ir svarīgi atzīmēt, ka vienas kopienas juridisko darbības jomu var pilnībā neatdalīt cita kopiena, it īpaši attiecībā uz senām tradīcijām un likumiem, kas paliek spēkā. Tāpēc daudzas sabiedrības konfliktē, risinot kopīgus jautājumus, lai gan šajā ziņā starptautisko tiesību vai likumības mērķis ir izveidot kopīgas līdzāspastāvēšanas pamatnostādnes, kuras var organizēt un atrisināt atbilstoši visu tautu interesēm kopumā.
Likumības princips rodas jau vecākajās sabiedrībās, kuras sāka rakstīt likumus, kuri iepriekš tika uzturēti mutiski un kas bija paražu vai tradīciju (paražu likumu) rezultāts. Rakstot likumu rakstiski, tam tiek piešķirta patiesa būtība, jo tā interpretācija vairs nav patvaļīga vai dīvaina, un tas nozīmē, ka katrs indivīds pakļaujas tā pastāvēšanai. Sabiedrības likumi ir izveidoti, lai ne tikai atrisinātu konfliktus vai strīdus, bet arī ar mērķi organizēt un sakārtot ikdienas dzīvi neskaitāmos aspektos, kas var svārstīties no komerciālā un civilā līdz reliģiozajam, pazīstamajam vai indivīds.
Uz brīdi iedomāsimies, cik haotiski būtu dzīvot un attīstīties sabiedrībā, kurā nebija likumības, normu ... Jā, tas būtu ārkārtīgi grūti un kāpēc gan neiespējami to izdarīt un sasniegt labu ostu. Likumība, tas ir, dzīvošana likumības ietvaros, garantē mums pilsoņiem, ka mūsu tiesības kā tādas tiks ievērotas un ka gadījumā, ja tas tā nav, mēs varēsim iesniegt atbilstošu prasību tiesā, kas rūpēsies par šo tiesību atjaunošanu. skarto.
Tagad, lai likumība būtu konkrēts fakts, papildus noteikumu sistēmas pastāvēšanai sabiedrībai ir jāapņemas ievērot likumus, jo, ja ir likums un mēs to neievērojam, tam nebūs lielas jēgas .
Katram cilvēkam ir sociāla atbildība palīdzēt un dot savu ieguldījumu likumības un likuma varas nostiprināšanā, un viņš to var izdarīt vienkārši, ar nelielām darbībām: sadarbojoties un ievērojot likumu, pārzinot pamatnoteikumus, nosodot un distancējoties no darbībām, kas ir pretrunā likumība.
