Cilvēks ir būtne, kurai ir sirdsapziņa, tas ir, no ētikas viedokļa viņš pārdomā savu rīcību un apšauba, vai ir rīkojies pareizi. Katram cilvēkam ir personīgas vērtības, kas kļūst par pareizas darbības normām, par kompasu, lai atšķirtu to, kas ir pareizs un kas nav. Šīs morālās vērtības iezīmē darbības teorētisko plakni, tomēr dzīve ir praktiska, un dažreiz cilvēks ikdienā piedzīvo pretstatus starp teorētisko plakni un praktisko darbību.

Pienākumi, kurus cilvēks sev uzliek personīgi, kuriem viņš tic

Cilvēki uzskata, ka viņiem jābūt uzticīgiem šiem standartiem, lai viņi būtu patiesi laimīgi. No tā izriet apziņa par morālajām saistībām, tas ir, par nepieciešamību būt saskanīgam un saskaņotam ar šīm personīgajām vērtībām. Vairumā gadījumu šis morālais pienākums netiek uzlikts ārēji, bet persona ir uzticīga noteiktajam iekšējam pienākumam.

Katra cilvēka vide un kā tā to ietekmē

Noteikti ir tas, ka cilvēka vērtības ļoti ietekmē arī sociālais konteksts, kurā cilvēks ir dzimis un dzīvo, turklāt viņu saknes ir parādā arī izglītībai, ko viņi ir ieguvuši no ģimenes un no skolotāji skolā. Tas, kas ir pareizs vienam cilvēkam, var nebūt pareizs citam, tāpēc dažos gadījumos pat ētiskā plakne šķiet uzņēmīga pret noteiktu relativismu (lai gan kopumā valda vispārēja vienprātība par to, kas ir pareizi vai kas nav).

Saprāta un līdzāspastāvēšanas nozīme sabiedrībā

No otras puses, ir arī sociālās normas, kas veicina sociālo līdzāspastāvēšanu un harmoniju grupā. Tādā gadījumā šo sociālo normu ievērošana atbild arī uz morālu pienākumu. Tādā veidā saprāts un zināšanas darbojas kā gaisma, kas izgaismo gribu, pamatojot pareizu rīcību, tas ir, pienākuma vērtību. Morālais pienākums precīzi attiecas uz svaru, kādu iemesls piešķir gribai.

Morālais pienākums attiecas uz saistībām, kuras personai ir ar faktu, ka tā ir persona. Citiem vārdiem sakot, cilvēkam ir jāveic ne tikai pienākumi, bet arī pienākumi. Šīs saistības attiecas uz labās prakses un taisnīguma izpildi.