Publiskās uzstāšanās definīcija
Katrā ziņā tas ir saņēmēja pārliecināšanas mērķis, lai pārliecinātu viņu par kaut ko, izdarītu vai izdomātu tādu lietu, kas atšķir oratoru un atšķir to no citām mutiskās komunikācijas procedūrām, piemēram, didaktika, kas koncentrējas uz mācīšanu, vai poētika, kuras mērķis ir izraisīt prieku un apbrīnu saņēmējā.
Pārliecināšana
Pārliecināšana ir spēja, ka kādam ir kaut kas jāpārliecina par kaut ko citu vai jāmudina domāt tāpat kā viņš, un, kā mēs norādījām iepriekš, ir viens no oratori lielajiem sabiedrotajiem . Izmantojot noteiktus vārdus un tos noteiktā veidā apvienojot, pārliecināšana citiem liek pārliecināt cilvēku mainīt attieksmi vai izturēšanos pret kādu notikumu, ideju, cilvēku, priekšmetu, cita starpā.
Tajā pašā laikā tas var izmantot dažādas pierādītas maksātspējas un efektivitātes metodes, piemēram: savstarpīgums (jo cilvēki mēdz atgriezties ar labvēlību), apņemšanās (kad cilvēks kaut ko apņemas rakstiski vai mutiski, viņš gandrīz vienmēr mēdz to cienīt, darot godu pēc viņa vārda), sociālais pierādījums (cilvēki mēdz darīt to, ko redzam arī to, ko dara citi), autoritāte (parasti cilvēki mēdz uzticēties tam, ko mums piedāvā skaitļi, kuriem ir sociālā atzīšana, pat tajās situācijās, kurās kaut ko neierosina) tas mums ir tik patīkami), patika (kad kāds jūtas ērti ar otru, ļoti reti ir tā, ka pēdējais viņu par kaut ko nepārliecina) un nepietiekamība (kad tiek uzskatīts, ka kaut kas varētu pietrūkt, sabiedrībā rodas automātisks pieprasījums).
Oratorijas tehnika un izmantošana
Lai sasniegtu paredzamo uzdevumu, oratorija savu darbu balsta uz komunikatīvā ziņojuma attīstību, uz argumentējošām stratēģijām un aicinājumu pievērst uzmanību konkrētai auditorijai. Tas ir iemesls, kāpēc bieži oratorija nenozīmē, ka jūs sakāt kaut ko patiesu, bet pievilcīgu ziņas saņēmējiem. Svarīgākie oratorijas uzdevumi ir atrast veidu, kā pateikt lietas, ko sabiedrība vēlas dzirdēt, un organizēt tās caur saprotamām diskursa struktūrām, kas piemērotas šai konkrētajai auditorijai.
Publiskās uzstāšanās māksla var notikt dažādās situācijās un telpās. Lai gan ir ierasts, ka cilvēkus ar oratoru var atrast tādos ieplānotos pasākumos kā izstādes, debates un sarunas, šādas situācijas var notikt spontāni un katru dienu pats par sevi, kad cilvēkiem, kuri ir iekļauti sarunā, ir šādas argumentācijas spējas.
Daži padomi, kā kļūt par labu runātāju
Papildus vēlmei ir svarīgi, lai ikviens, kurš vēlas kļūt par labu runātāju sabiedrības priekšā, ievērotu dažus jautājumus un ievērotu dažus noteikumus, paņemot mikrofonu un sākot runāt, tajā skaitā: priviliģējiet smaida izskatu, nepārspīlējiet kustībās žesti, kuru dēļ tiek zaudēta uzmanība teiktajā, un ka tas iet uz žestiem, mēra veidā lieto neverbālo valodu, tai ir skaidrs balss tonis, kas uzsver šīs runas daļas ka viņi vēlas izcelties, izmantot piemērus un anekdotes izstādes laikā, lai lasītāja vai klausītāja izpratnei pievienotu neko labāku kā labu piemēru, uzdot jautājumus, lai publika varētu pats izskatīt šo tēmu .
Oratorijas nozīme senatnē
Oratoriju dzimšana meklējama tālajā laikā, un Sicīlija atrodas tās šūpulī, tomēr tā būtu klasiskā grieķu kultūra, kas tai piešķirtu prestižu un politisko spēku. Grieķijas filozofs Sokrats Grieķijas pilsētā Atēnās nodibināja oratorijas skolu, kuras mērķis bija apmācīt vīriešus un virzīt viņus uz ētiskiem mērķiem, kas garantētu valsts progresu.
Senie grieķi un romieši apzinājās, cik svarīga ir oratoriska un mutiska informācijas un zināšanu nodošana. Publiska uzstāšanās netika saprasta kā spēja, ar kādu piedzima daži apdāvināti indivīdi, bet drīzāk tas bija kaut kas, kas bija jāpēta un pastāvīgi jāpilnveido. Lai to sasniegtu, būtiska bija aktīva dalība runās, dialogos un izstādēs. Gan Aristotelis, gan Cicerons tiek atcerēti kā galvenie šāda veida grieķu un romiešu saziņas veidi.
