Sekulārisma definīcija
Vispārīgi apsvērumi
Sekulārisms nav paredzēts kā pašreizējs pretrunā ar reliģiju, taču šī pieeja uzsver atšķirību, kurai vajadzētu pastāvēt starp reliģiju un citām jomām, piemēram, politiku vai izglītību.
Sekulārismā tiek skaidri aizstāvēta valsts un baznīcas nodalīšana. Lielākajā daļā konstitucionālo tekstu šī nodalīšana tiek noteikta skaidri un tādā veidā ir paredzēts, ka nekādu pārliecību nevar uzspiest iedzīvotājiem kopumā. Tie, kas uzskata sevi par savējiem, saprot, ka indivīdu reliģiskajām vēlmēm vajadzētu būt daļai no viņu privātās dzīves, un tāpēc civilā un reliģiskā sfēra nedrīkstētu iejaukties.
To iedvesmo arī vārda brīvība. Jāņem vērā, ka Eiropā un pasaulē reliģiskā pieeja ir kalpojusi kā izskaidrojošs modelis jebkura veida pārliecībai vai pieejai. Ir vērts atcerēties, ka zinātniskā evolūcijas teorija sākotnēji sadūrās ar Bībeles tradīcijām.
Sekulārisma ideju nevajadzētu jaukt ar ateismu
Ateists noliedz Dieva esamību, savukārt nespeciālists uzskata, ka politiskajam spēkam ir jāpārstāv visi iedzīvotāji neatkarīgi no reliģijas vairākuma sabiedrībā kopumā.
Ideja, kas ir pretrunā ar sekulārismu, būtu konfesionālisma ideja. Viņš apgalvo, ka principiem, pēc kuriem valsts tiek organizēta, jābūt saskanīgiem ar dotās reliģijas uzskatiem.
Pašlaik Spānijas valsts sevi pasludina par konfesionālu, bet gadsimtiem ilgi Spānijas valsts tiek organizēta pēc katoļu grēksūdzes principiem.
Negodīgās domāšanas izcelsme
Sākot no apgaismības 17. gadsimtā, daži filozofi visā vēsturē sāka analizēt politiskā spēka un reliģiskās varas līdzāspastāvēšanu.
Filozofi, piemēram, Voltērs un Kants, apstiprināja, ka ciešās politikas un reliģijas attiecības neizbēgami noveda pie dogmatiskām un totalitārām pozīcijām. Tādā veidā sekulārisms apgalvoja, ka valstij kā institūcijai, kas pārstāv visu kopienu, nav jābūt atkarīgai no reliģiskās kārtības morālajiem kritērijiem.
Foto: Fotolia - swillklitch
