Vācu ideālisms ir deviņpadsmitā gadsimta filozofiska tendence, un tā ir ietverta tā laika romantiskajā garā. Šīs reprezentācijas visreprezentatīvākais filozofs ir Hegels, bet fonā - Fichte un Schelling.

Vispārīgie principi

Filozofisko pārdomu sākumpunkts nav pasaules ārējā realitāte, bet gan "es pats" jeb domājošais subjekts

Citiem vārdiem sakot, svarīgs ir nevis pasaule, bet tās attēlojums kā ideja.

Vācu ideālisms ir mēģinājums atbildēt uz metafizisku jautājumu: kā var uzzināt realitāti?

Lietu realitāte tiek saprasta tikai no apziņas, kāda cilvēkam ir par minēto realitāti. Šajā ziņā vācu ideālisms ir pretstatā reālistiskai tradīcijai, kas sastāv no lietu realitātes identificēšanas ar domu.

Eņģeļu ideālisms

Hēgeļa pieeja sākas ar domu, ka daba un gars ir absolūta sekas. Faktiski filozofija ir absolūtā zinātne, un šis apgalvojums ir pamatots ar šādu argumentu:

1) pirmajā posmā idejas tiek iecerētas pašas par sevi, un šajā līmenī cilvēka gars sākas no subjektivitātes,

2) otrajā posmā idejas tiek saprastas ārpus sevis, tas ir, pēc būtības, refleksija, kas ir daļa no objektīvā gara un

3) absolūtais gars saprot idejas tādā veidā, ka izzūd subjektīvais un objektīvais, un māksla, reliģija un filozofija kļūst par absolūtā gara trim dimensijām.

Jo Hegelam idejas ir visu zināšanu pamats, un šajā ziņā viņa spriešana par trim gara līmeņiem izceļ to, kā idejas maina pasaules realitāti un kļūst par ideāliem.

Hegeļijas ideālisma sintēze ir iemiesota vienā no viņa slavenākajām idejām: racionālu domu nevar atdalīt no realitātes, un realitātei ir jēga tikai tad, ja tā ir daļa no saprāta. Šī pieeja saka, ka pasaule, kas ģenerēta no mūsu idejām, nav kaut kas absurds, un, no otras puses, mūsu loģiskā domāšana ir saistīta ar realitāti.

Marksa reakcija uz vācu ideālismu

Marksa filozofija ir materiālisma un tāpēc pretojas Hēgeļa ideālismam. Pēc Marksa domām, nevis cilvēka apziņa izskaidro realitāti, bet apziņu nosaka reālie un materiālie apstākļi.

Foto: Fotolia - Mihály Samu