Ar dārzeņu valstību tiek domāta visa augu daudzveidība, kas pastāv uz planētas, kuru sauc arī par augu valstību.

Tiek lēsts, ka ir vairāk nekā 300 000 aprakstīto augu sugu un ziņkārīgi puse ir sastopama tropu ekosistēmās, jo klimatiskie apstākļi un saules iedarbība veicina šo apstākli.

Neskatoties uz lielo daudzveidību, lielākajai daļai augu ir dažas līdzīgas īpašības: tie pārsvarā ir zaļi, fotosintēzes un gandrīz pilnībā dzīvo augsnē.

Attiecībā uz struktūru augiem ir trīs dažādas daļas: saknes, stublāji un lapas. Saknes veido to pazemes daļu un stabilizē tās augsnē, to galvenā funkcija ir absorbēt ūdeni un minerālus no zemes. Stumbrs ir būtiska auga daļa, un tā audi arī uzglabā ūdeni un pārtiku (ir zālaugu un koka kāti). Runājot par lapām, notiek fotosintēze (saules gaismas, ūdens un oglekļa dioksīda, kas kļūst par galvenajām barības vielām, asimilācijas process).

Augu klasifikācija un taksonomija

Zinātniskā sabiedrība ir izveidojusi klasifikācijas sistēmu, lai izprastu un kataloģizētu visu augu daudzveidību uz planētas.

Tādējādi augu valstība tiek sadalīta grupās, kuras pakāpeniski tiek samazinātas atkarībā no katras grupas augu līdzībām.

Pirmais valstības līmenis vai sadalījums ir fīfelis (kopā desmit) un katrs no tiem ir sadalīts klasēs, kas arī tiek sadalīts pa kārtām, pēc tam kārtība atkal tiek sadalīta ģimenēs un katra ģimene dzimumos. . Visbeidzot, ģints ir sadalīta sugās.

Šī klasifikācijas sistēma ir kā visu augu cilts koks un kā strukturēšanas modelis ļauj uzzināt individuālus un vispārīgus augu valstības aspektus. Lai biologi un botāniķi dalītos zināšanās, ir svarīgi, lai būtu vienoti klasifikācijas kritēriji, kas tiek iegūti taksonomijas ceļā - papildzinātne, kas pasūta un regulē visu, kas pastāv dabā un dažādās tās valstībās. Interesanti, ka taksonomija ir viena no retajām disciplīnām, kurā turpina lietot latīņu valodu.

Taksonomiju kā skaidrojošu sistēmu tās modernajā versijā 17. gadsimtā izveidoja zviedru naturālists Karls fon Linnēo, kas pilnībā atjaunoja jēdzienus, kas kalpoja par dabas sakārtošanu, kas radās no 15. gadsimta pirms mūsu ēras Aristoteļa teorijām. C.