Hermeneitikas definīcija
Tekstu interpretācijas māksla
Ja mēs domājam par dažiem senatnes filozofiskiem tekstiem vai svētajiem rakstiem, rodas problēma: kā tos vajadzētu interpretēt. Īsumā ir divi veidi, kā saprast hermeneitiku kā disciplīnu, kas interpretē tekstu:
1) burtiska interpretācija, kas balstīta uz vārdu un to nozīmes analīzi, un
2) doktrināla interpretācija, tas ir, no pasaules uzskata (piemēram, kristietības) tiek analizēts teksta saturs.
Daži zinātnieki uzskata, ka interpretācijas māksla jāveic, balstoties uz iepriekšējām zināšanām par datiem (vēsturiskajiem, ģeogrāfiskajiem, lingvistiskajiem datiem utt.). Tikai zinot datus, ir iespējams saprast, kāda ir tā patiesā nozīme dotajā tekstā.
Hermeneitiskā analīze ļauj autora darbam kļūt labāk pazīstamam, nekā pats autors par to zina. Šajā ziņā tas ir iespējams, jo hermeneitika kā zināšanu paņēmiens sākas ar elementu, kura trūkst darba autoram, vēsturiskās apziņas (vēsturiskā apziņa pastāv tikai tad, ja ir pagājis pietiekami daudz laika, lai kaut ko saprastu, un teksta autors viņš dzīvo iegremdēts savā laikā un viņam trūkst perspektīvas.)
Hermeneitika un gara zinātnes
Zinātnes var iedalīt divos lielos blokos:
1) dabaszinātnes, piemēram, bioloģija vai ģeoloģija, un
2) Gara zinātnes, piemēram, teoloģija, socioloģija, vēsture vai antropoloģija. Gara zinātnēm ir interpretācijas īpašība, jo tās nesniedz vienkāršus datus, jo to interpretēšanai ir nepieciešams kaut kas vairāk. Un metode, kā pareizi interpretēt šāda veida zinātni, ir hermeneitiskā metode.
Hermeneitiskā metode sākas ar šādām telpām
1) cilvēks objektīvi neanalizē realitāti, bet to interpretē,
2) nav noteiktas patiesības, jo patiesība ir mainīgs jēdziens un pakļauta vēsturiskiem vai citiem apstākļiem un
3) pastāv konkrēta izmeklēšanas datu un visu mijiedarbība (domājiet par Bībeles rakstu, kuru saprot tikai no globālās kristīgās perspektīvas).
Fotoattēli: iStock - Stīvs Debenports / Gldburgers
