Kinematogrāfijas definīcija
Kinematogrāfiju var saprast kā tehnisku jautājumu, jo tā ir metode, ar kuras palīdzību vairāki attēli tiek apvienoti un projicēti nepārtraukti ģenerē priekšstatu par kustību. Lai gan attēli vienmēr attēlo statisku situāciju, cilvēka smadzenes pabeidz attēlu secību un novēro kustību, kas rodas no viņu pastāvīgās pēctecības. Šajā ziņā kinematogrāfija ir salīdzinoši mūsdienīgs izgudrojums, jo, kaut arī šī tehnika bija zināma jau iepriekš, tikai 20. gadsimta sākumā sāka radīt pirmās filmas formas, kādas mēs šodien pazīstam.
Kinematogrāfija ir gan māksliniecisks jautājums, ciktāl tas attiecas uz redzējumu vai stilu, ko režisors var dot filmai, kuru viņš rada. Tādējādi filma tiek attēlota noteiktā veidā ar īpašām plaknēm, kustībām un to īpašo aktieru interpretācijām, kuri piešķir šim darbam noteiktu elementu kopumu, nevis citiem. Kinematogrāfija ir īpaša katram režisoram, un daudziem ir atpazīstami stili vai tēmas, bet citi maina formu un modeli no filmas uz filmu. Kinematogrāfiju varētu raksturot kā garu vai dvēseli, ko filma mēģina dot, lai attēlotu noteiktu stāstu.
