Ir darba vietas, kuras prasa no darbinieka, kurš tos uzņemas, lielākas fiziskās saistības, vairāk spēka, savukārt ir citi, kas vienmēr prasa mazāku fiziskās iejaukšanos un vairāk no garīgās puses, jebkurā gadījumā un ārpus tā, Gan fiziski, gan garīgi jautājumi ir iesaistīti jebkura darba veikšanā, un tāpēc abi tiks uzskatīti par pamata un ļoti svarīgiem nosacījumiem .

Tikmēr šī fiziskā un prāta kombinācija, kas tiek kalpota abiem darbiem, ir tā, kas nosaka darbaspēku un tādējādi indivīda fiziskās un garīgās spējas veikt šo vai citu darba uzdevumu.

Jebkurš darbs prasa, lai būtu abas spējas, pat tiem darbiem, kuriem ir lielāks pieprasījums pēc spēka, kādā brīdī ir vajadzīgs prāts, kas cita starpā virza kustības, centienus. Un tāpēc mēs sākumā uzsvērām, ka gan fiziski, gan garīgi ir svarīgi, lai veiksmīgi veiktu darbu.

Darbaspēka jēdziens pirmo reizi formāli parādās vācu filozofa Kārļa Marksa pildspalvā, kurš to pirmo reizi piemin savā atzītākajā darbā “ Capital”, kas publicēts 1867. gadā.

Tātad darbaspēks ir viens no visatbilstošākajiem marksisma doktrīnas darbiem, kuru Markss izstrādāja 19. gadsimtā kā tā lielo priekšteci.

Minētajā darbā Kapitāls Markss kā ideālu ierosina tādas sabiedrības sasniegumu, kurā nav klašu diferenciācijas . Šajā ziņā ražošanas process, tā ražošanas spēki un produktīvās attiecības kļūst par sociālu labumu.

No ietves, kas atrodas pretī šim priekšlikumam, mēs atrodam kapitālismu, kas ir pārņēmis darbu, tas ir, tas pērk darbaspēku, izmantojot naudas summu, kas tiek samaksāta strādniekam. Tieši pret to vēsturiski ir cīnījies marksisms.

Tikmēr šajā kapitālisma situācijā Marksam darbaspēks ir prece, ko ražo strādnieks un apmaksā kapitālists. Samaksātā vērtība tiek aprēķināta pēc laika, kas vajadzīgs tās izgatavošanai. Kamēr šis modelis turpinās darboties, strādnieks nekad nevarēs turēt tādus ražošanas līdzekļus, kādi ir kapitālistam, un tiks notiesāts pārdot savu darbaspēku, lai izdzīvotu kapitālisma sabiedrībā.