Drosme ir termins, ko lieto, lai apzīmētu attieksmes vai sajūtas veidu, kāds personai var būt iespējamās briesmas vai bailes situācijā. Tas ir tikai spēks, ko cilvēks var sevī reaģēt varonīgi vai bezbailīgi situācijās, kad ir bailes, briesmas, panika. Parasti drosmes sajūta tiek piemērota bezgalīgam skaitam dažādu situāciju, un pat šo terminu var izmantot tēlaini vai metaforiski, lai apzīmētu situācijas, kurās nav reālu briesmu, bet kurās personai vajadzētu būt. uzdrīkstēties kaut ko izdarīt (piemēram, kārtot eksāmenu).

Dažiem drosme rīkojas ar drosmi un apņēmību, savukārt citi to uzskata par baiļu neesamību, un daži cilvēki saprot, ka tā ir visa tā izturēšanās, kurā indivīds izjūt bailes, bet neļauj sevi valdīt pār viņu un dara to, ko uzskata nepieciešams un taisnīgs.

Jebkurā gadījumā, runājot par drosmi, mums ir darīšana ar kāda veida ārēju rīcību. Šajā ziņā ir vērts atcerēties Aristoteļa tēzi par šo morālo kvalitāti: mēs darām sevi drosmīgus, veicot drosmes darbības.

Drosmības akti

Lai darbība tiktu uzskatīta par drosmīgu, ir nepieciešams, lai tiktu izpildīts priekšnoteikums: ka darbības sekas var būt negatīvas. Ja kāds atklāti kritizē jūsu priekšnieku par kaut ko nepareizu, viņi rīkojas drosmīgi, jo viņu kritikai, visticamāk, būs negatīvas sekas. Citiem vārdiem sakot, drosmes akts ir saistīts ar riska faktoru.

No otras puses, drosmes aktam ir jābūt kādam konkrētam mērķim, piemēram, personiskas problēmas risināšanai vai sarežģītas situācijas pārvarēšanai.

Katrā drosmīgā aktā ir vai vajadzētu būt noteiktam veiksmes varbūtības aprēķinam

Ja es nezinu, kā peldēt, un iemetu ūdenī, lai kādu glābtu, es neesmu drosmīgs, bet drosmīgs cilvēks, kurš rīkojas neracionāli, jo ar savu rīcību es nepalīdzēšu briesmās nonākušajam un es arī beigšu sevi noslīcināt.

Drosmīgo rīcību var izskaidrot no Aristoteļa vidusceļa teorijas. Tādējādi starp gļēvulību un pārgalvību ir drosmes līdzsvara punkts.

Tas paredz sensāciju vai attieksmi, kāda var būt tikai cilvēkiem, jo ​​tā prasa noteiktu racionalitāti situācijās, kurās dzīvnieks parasti rīkotos pēc impulsa vai instinkta. Tādējādi drosme tiek saprasta kā iekšējs gribas spēks, kā arī lēmums kaut ko darīt sava vai citu labā situācijās, kad varat ievainot vai pat pazaudēt savu dzīvi. Daudzkārt drosme ir posms, kurā personai izdodas tikt galā ar šīm situācijas radītajām bailēm, pārvarot to un veicot dažādas darbības neatkarīgi no tā, kas var notikt.

Drosmīgi arhetipi

Kino un literatūrā varoņi ir tradicionālie arhetipi, kas saistīti ar šo kvalitāti. Drosmes, drosmes un bezbailības piemēri ir tādas vēsturiskas personas kā Cid Campeador, Juana de Arco, Gerónimo vai Cuauhtémoc. Lielākajā daļā gadījumu drosmīgais cilvēks kļūst par zaudētāju, kurš upurē savu dzīvību, un vēsture viņu atceras kā patiesu varoni (piemēram, daudzi kristiešu mocekļi upurēja dzīvību savas pārliecības dēļ, bet baznīca viņus atceras kā lomu modeļus).

Drosmei ne vienmēr jābūt saistītai ar vēsturiskām personībām, jo ​​reizēm pazemīgi cilvēki rīkojas kā īsti varoņi. Paradigmatisks gadījums ir Rosa Parks, pieticīgam afroamerikānim no Amerikas Savienotajām Valstīm, kurš 1955. gadā atteicās atmest savu vietu autobusā baltajam vīrietim; darbība, kas bija pretrunā ar likumiem un par kuru viņa tika ieslodzīta.

Tas paredz cēlu izjūtu, kas ir viena no tīrākajām cilvēkam, jo ​​tā nozīmē riskēt ar savu labumu kādam īpašam mērķim, kas var būt vai nebūt pats, bet kas galu galā vienmēr ir iespējams risks. Daudzos gadījumos drosme nozīmē paciest kaut kādas sāpes vai ciešanas, stāties pretī un mēģināt no šīs īpašās situācijas gūt labākos iespējamos rezultātus. Šajā ziņā darbs vai nodarbošanās, kurā cilvēki izglābj citus (vīriešus vai dzīvniekus), kuri ir ievainoti vai pakļauti riskam, vienmēr nozīmē drosmi, jo riska situācijas var vērsties arī pret sevi.