Termins fotogrāfija nāk no grieķu valodas un nozīmē "noformēt vai rakstīt ar gaismu". Fotografēšanu mēs saucam par attēlu uzņemšanas procesu, izmantojot kādu no gaismas jutīgām tehnoloģiskām ierīcēm, kas balstās uz kameras obscura principu. Oriģinālā fotografēšanas sistēma, kas tika uzturēta pirms dažiem gadiem, darbojās ar jutīgām filmām, lai saglabātu uzņemto attēlu un pēc tam to izdrukātu. Pavisam nesen digitālās sistēmas ar sensoriem un atmiņām tiek izmantotas, lai fotografētu vienkāršāk, ātrāk un ar labākiem rezultātiem.

Šīs tehnoloģijas vēsturei ir dažādas atsauces, kas pavadīja dažādu metožu izpēti, kas noveda pie tā, ko mēs parasti saucam par fotogrāfiju, bet kuru sākotnēji sauca par dagerotipu.

No vienas puses, fotogrāfijai ir tiešs zinātnisks mērķis, ciktāl tās bezgalīgās iespējas ļauj izpētīt objektus, kurus gandrīz nevar analizēt vienādi ar neapbruņotu aci un vienā mirklī. Piemēram, Zemes virsmas attēlu uzņemšanai ir fotografēšana no gaisa vai orbītas. Tādā pašā veidā infrasarkanā vai ultravioletā fotogrāfija veicina tādu attēlu izpēti, kurus nav iespējams uztvert no cilvēka redzesloka. Šajā ziņā termiskās fotogrāfijas ir skaidrs praktisks piemērs, kas arī veicina dažādu vides īpašību diferenciāciju.

Tāpat mikrofotogrāfija ir uzskatāms par diagnozes noteikšanas instrumentu veselības zinātnēs. Daudzas dažāda rakstura (audzēja, iekaisuma, infekcijas, autoimūnas) simpātijas un slimības var apstiprināt tikai ar mikroskopisku novērtējumu, izmantojot īpašus traipus, kas atrodami fotoattēlā . Šis resurss ļāva uzlabot visu specialitāti (patoloģiskā anatomija), radīt jaunu medicīnas zinātni (telepatoloģija) un optimizēt kriminālistiku.

Tāpat attēlu diagnostika ir bijusi revolūcija, kurā fotografēšanai ir būtiska loma. Būtu neiespējami iedomāties datortomogrāfiju vai magnētiskās rezonanses attēlveidošanu bez analogās vai digitālās fotogrāfijas kā atbalstu sabiedrotajiem profesionālajā praksē un medicīniski juridiskajā pārapdrošināšanā.

Bet fotogrāfijai ir arī tīri mākslinieciska un estētiska puse, kas attēlu uztveršanu saprot kā viena mirkļa saglabāšanu no dažādu elementu kombinācijas, piemēram, kadrēšanas, kompozīcijas, apgaismojuma un citiem. Pat iekļaujot digitālo fotogrāfiju, attēlu ražošanā ir dzimis jauns laikmets, kas ļauj ne tikai sarežģītākas uzņemšanas metodes, bet arī plašas rediģēšanas un pilnveidošanas iespējas, pēc fotoattēla saglabāšanas. Tādējādi fotomāksla ir nenoliedzama attēlu rediģēšanas sastāvdaļa šodien atklātā izaugsmē līdz ar digitālo plašsaziņas līdzekļu izplatību. Ir pieejami pat semināri, izstādes un pat kongresi saistībā ar šo salīdzinoši neseno mākslas aktivitātes veidu, kas gadu gaitā ir ieguvis popularitāti.

No otras puses, dažādi fotogrāfijas izmantošanas veidi sociālajā līmenī to iekļauj citās disciplīnās, piemēram, žurnālistikā. Šīs prakses vēsturē fotogrāfija ir bijusi lielisks sabiedrotais vēsturisko un žurnālistisko notikumu patiesā reproducēšanā, kalpojot gan kā informācijas avots, gan arī kā milzīgs emocionālās ietekmes papildinājums. Praktiski nav iespējams iedomāties moderno žurnālistiku bez fotogrāfijas atbalsta kā pamatresursu. Neskatoties uz to, ka internets ir radījis plašu piekļuvi citiem audiovizuālajiem medijiem, starp kuriem izceļas video ar vairākiem formātiem, fotogrāfija joprojām ir žurnālistikas praksē nepārspējama metode.

Šajā ziņā sociālie tīkli ļauj augt fotogrāfijai visā tās krāšņumā, sekmējot attēlu ātru izplatīšanu ("virializāciju") draugu un paziņu starpā. Tīkli, piemēram, Facebook vai Twitter, ir kardināli motori, tāpēc fotogrāfija joprojām ir viens no tehnoloģiskajiem parametriem, kas pēdējās desmitgadēs ir mainījis cilvēces dzīvi.

Visbeidzot, fotogrāfijai ir arī izteikta emocionāla loma, jo tā ir veids, kā atcerēties pagātnes notikumus, kas tiek pieminēti materiālos vai digitālos plašsaziņas līdzekļos. Šis mainīgais ir īpaši noderīgs, lai stimulētu atmiņu cilvēkiem ar grūtībām veikt šo funkciju vai vienkārši izklaidēm ar draugiem un ģimeni.