Svētrunas definīcija

Rājiens, kura uzdevums ir sniegt mācību

Sprediķis ir termins, ko mūsu valodā parasti lieto, un to lieto, lai apzīmētu tik ilgu un atkārtotu rājienu, ko persona parasti dod citam, jo ​​viņš nav izpildījis kādu darbību vai apņemšanos, ko bija uzņēmis, vai ka tas bija pienākums . Tēvs, kurš atklāj, ka viņa dēls neapmeklēja nodarbības skolā, jo viņš bija aizbēdzis pēc tam, kad to iemācījies, bērnam pasniegs sprediķi, lai viņš neatkārtotu to darbību, kas neatbilst, un arī kā izglītību.

Jo kaut kā sprediķa uzdevums ir izglītot kādu personu kādā jautājumā vai likt viņiem saprast, ka kaut kas, ko viņi izdarīja, nebija pareizi un ka no tā vajadzētu izvairīties.

Sludiniet Dieva mācību reliģijā

No otras puses, reliģiskajā sfērā jēdziens ir atkārtots lietojums, kas saistīts ar tikko norādīto atsauci uz mācību, jo reliģijā sprediķis ir runa, kuru priesteris izvirza misijā vai kas izriet no dažām evaņģēlija lūgšana, un tās misija ir sludināt kādu mācību par Dievu vai par to, kā labam ticīgajam vajadzētu izturēties dzīvē.

Gandrīz visās reliģijās mēs atrodam sprediķus, kuru vienīgais uzdevums ir veicināt kādu izturēšanos pret ticīgo un kā pretstatu cīņai ar citu, kas ir pilnīgi pretrunā ar to, ko sludina attiecīgā reliģiskā doktrīna.

Ticīgo cieņa un saistības ar reliģisko sprediķi

Tikmēr ticīgajiem priestera sludināšanas laikā jāpievērš īpaša uzmanība un cieņa. Tas ir, tas ir ļoti svarīgs brīdis attiecībā uz reliģiju, un tad kā tāds ir tas, ka ticīgajiem tas ir jāciena, uzmanīgi jāuzklausa un, protams, jārīkojas saskaņā ar tā ierosinājumu. Piemēram, ja jūs runājat par dāsnumu un pazemību, par to, cik svarīgi ir būt abām īpašībām, ticīgajiem tās ir jāpieņem un jārīkojas saskaņā ar tām.

Kristīgajā reliģijā ir ļoti senas sprediķu tradīcijas, pat Jēzus savā laikā uz zemes zināja, kā interpretēt dažus neaizmirstamus, piemēram, to, kas mūsdienās uzskatāms par katolicisma galveno lūgumu, tāds ir Kunga lūgšanas gadījums.