Uz brīdi padomāsim par mūsu planētu. Starp miljardiem iedzīvotāju visi runā valodā, ar kuras palīdzību viņi sazinās runātāju kopienā. Valodu ir tūkstošiem, un valodu daudzveidība veido šo dažādību.

Valodas vai valodas nav statiskas vienības, bet gan dzīvas un dinamiskas realitātes. Patiesībā valodas attīstās un pat izzūd. Tas notika ar latīņu valodu, Romas impērijas valodu, kas attīstījās dažādos variantos, līdz tā kļuva par jaunu valodu, piemēram, franču, spāņu vai itāļu valodu, un tām visām bija latīņu saknes.

Katrā valodā ir runātāju kopiena, vārdu krājums un veids, kā izteikt realitāti. Visi šie faktori mainās un mainās laika gaitā, tāpēc tiek mainītas arī pašas valodas. 21. gadsimta spāņiem un spāņiem, par kuriem runā viduslaikos, ir kopīgi elementi un arī lielas atšķirības, jo šie paši vārdi iegūst jaunas nozīmes.

Valodu daudzveidība ir viena no valodnieku, pētnieku un valodas fenomenu pētnieku tēmām. Viens no vispretrunīgākajiem aspektiem ir līdzāspastāvēšana starp kopienas iedzīvotājiem, kuri lieto vairāk nekā vienu valodu. Šī dažādība rada diskusijas, kad grupa, kas lieto vienu valodu, mēģina gūt virsroku pār tiem, kas sazinās citā valodā. Sāncensība starp grupām ar dažādām valodām ir pasaules mēroga parādība, un tā notiek kopš neatminamiem laikiem.

Divas vai vairākas valodas var pastāvēt līdzās bez konfliktiem, kaut arī viena ir lielākā daļa, bet otra vai citas nē. Valodu daudzveidība nebūt nenozīmē konfrontāciju. Tas var būt arī iemesls kultūras bagātināšanai. Šī parādība notiek dažās lielās pilsētās, piemēram, Ņujorkā, kur lielākajai daļai valodu, piemēram, angļu, ir viena un tā pati telpa ar ķīniešu, spāņu vai krievu valodu.

Ideja par valodu daudzveidību parādās arī tajā pašā valodā. Spāņu valodā ir ļoti daudz līkloču, izteicienu vai akcentu, un peruāņu valodu lieliski saprot ar meksikāņu valodu, kaut arī daži vārdi rada neskaidrības. Valodas koplietošana nozīmē, ka pastāv līdzības un arī atšķirības. No dažām lingvistiskām pieejām tiek aizstāvēta ideja par valodas variantu apvienošanu un ierosināts runātāju standarta modelis. Šī tendence vērojama plašsaziņas līdzekļos, kur izvairās no lokālistiskas vai dialekta valodas lietošanas. Citas lingvistiskās pieejas uzskata, ka standarta modeļus nevajadzētu uzspiest pārējiem un katrs variants būtu jāizmanto brīvi.

Valodu daudzveidība kā debates un diskusiju objekts parāda, ka cilvēku komunikācija ir pastāvīgā konfliktā; tas ir konfrontācijas avots un tajā pašā laikā tā pati dažādība mūs bagātina. Un nevajadzētu aizmirst, ka mūsdienās tika izgudrota jauna valoda (esperanto) ar nolūku, lai cilvēcei būtu kopīga valoda. Priekšlikums neizdevās, jo mums noteikti patīk dzīvot Bābeles tornī.