Dāsnuma definīcija

To saprotot kā vienu no vissvarīgākajiem un raksturīgākajiem cilvēka tikumiem, dāsnumu var raksturot kā attieksmi dot sevi vai dot sevi citam indivīdam vai dzīvai būtnei. Termins dāsnums nāk no latīņu valodas, dāsnums, jēdziens, kas attiecas uz indivīda cēlu un tikumīgu izcelsmi. Lai arī senatnē šis vārds vairāk nekā jebkas bija saistīts ar cilts un muižniecības jautājumu, mūsdienās to lieto, lai apzīmētu tikumību dot sevi tiem, kam tas visvairāk vajadzīgs.

Dāsnumu var saprast kā vienu no tīrākajiem un cildenākajiem cilvēka tikumiem un īpašībām, jo ​​tas vienmēr nozīmē piekrišanu palīdzēt vai palīdzēt citam, kuram tas ir vajadzīgs brīvprātīgi un nevienu neliekot. Dāsnums vienlaikus var nozīmēt nonākšanu situācijā, kurā nav mazāk ērtību vai ērtību, kad runa ir par situācijas uzlabošanu citam, piemēram, ziedojot dažādas lietas, kuras vienai personai parasti tiek izmantotas, bet citai ir vairāk vajadzīgas. .

Dāsnības darbības var veikt dažādos veidos, ziedojot laiku, priekšmetus, naudu vai jebkāda veida palīdzību vai atbalstu. Šajā ziņā cilvēks var būt dāsns dažādās telpās, situācijās un brīžos gan organizētā, gan iepriekš izveidotā veidā (piemēram, kad esat labdarības organizācijas sastāvdaļa) vai ikdienas dzīvē, spontāni un pēkšņi (piemēram, palīdzot vecāka gadagājuma cilvēkiem vai neredzīgiem cilvēkiem šķērsot ielu).

Dāsnuma un altruisma pretstats ir savtīgums, šī īpašība, kuras pamatā ir ārkārtīgā nozīme, kāda tiek piešķirta sev pār citiem. Lai arī pašreizējās sabiedrībās ir augsts egocentriskuma un individuālisma indekss (ko izraisa interese par materiālu un savu vajadzību apmierināšanu), tomēr ir arī nozīmīgas solidaritātes pazīmes, kuras var izteikt īpašos notikumos (katastrofas gadījumā) vai vienkārši ikdienas dzīves fakti.

Saistītie Raksti