To sauc arī par reliģijas brīvību, un to uzskata par pamattiesībām. Tas sastāv no iespējas izvēlēties jebkura veida reliģisko pārliecību, kā arī iespēju to neizvēlēties un sevi pasludināt par ateistu vai agnostiķi.

Runa ir par atzīšanu, ka ikviens indivīds ir jārespektē par viņu reliģisko pārliecību un praksi. Tas nozīmē, ka nevienu nedrīkst piespiest atteikties no savas pārliecības, kā arī šajā ziņā nevajadzētu kļūt par jebkāda veida piespiešanas upuri.

Demokrātija un pielūgsmes brīvība

Demokrātija, kā mēs to šodien saprotam, ir salīdzinoši nesena realitāte, jo tās tuvākie pirmsākumi meklējami Francijas 1789. gada revolūcijā. Tieši šajā vēsturiskajā kontekstā tika pasludināta Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija. Šis teksts uzsver pamatideju, brīvību. Šajā ziņā brīvība tiek saprasta kā iespēja darīt visu, kas nekaitē citiem.

Nav pārsteidzoši, ka šo brīvības ideju var projicēt uz reliģiskām pārliecībām.

Reliģisko ideju neievērošana nozīmētu pretstatīt vārda brīvību, kas ir jebkuras demokrātiskas politiskas sistēmas pamatelements. Jāatzīmē, ka demokrātija balstās uz visu cilvēku vienlīdzību un vienlaikus uz plurālisma un iecietības idejām. Šajā ziņā nebūtu plurālisma vai iecietības, ja reliģisko pārliecību nevarētu publiski paust ar pilnīgu brīvību.

Pielūgšanas brīvība ir pamattiesības, kas vēl nav īstenota visā pasaulē

1948. gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, it īpaši starp 18. un 21. pantu, ir noteikts, ka ir jāievēro indivīda reliģija gan privātajā, gan publiskajā telpā. Tāpat tiek atzītas tiesības mainīt reliģiju.

Gadsimtiem ilgi inkvizīcija vajāja visus, kas praktizēja savu reliģisko pārliecību, pretojoties katolicismam. Ikviens, kurš ticēja doktrīnām, kuras Baznīca neatzīst, un pauda tās privāti vai publiski, tika uzskatīts par ķeceriem, un viņu par to varēja tiesāt un sodīt (parastais sods par ķecerību bija ekskomunikācija).

Svētais birojs jeb inkvizīcija sāka savu ceļojumu Eiropā viduslaikos un beidzot sasniedza Latīņameriku

Ja par atsauci izmantojam Meksikas vēsturi, to iezīmē saspīlētās attiecības starp baznīcu un valsti (Cristero karš starp 1926. un 1929. gadu ir uzskatāms piemērs varas cīņai starp reliģiju un politiku).

Mūsdienu rietumu demokrātijās reliģijas brīvība vairs nav problēma, jo visos konstitucionālajos tekstos tiek atklāta nepieciešamība ievērot jebkuru reliģisko doktrīnu. Tomēr represijas reliģisku iemeslu dēļ ir realitāte tādās valstīs kā Ziemeļkoreja, Pakistāna, Somālija, Afganistāna, Sīrija vai Sudāna.

Tiek lēsts, ka visā pasaulē tiek vajāti vairāk nekā 200 miljoni kristiešu.

Foto: Fotolia - nikiteev